local-stats-pixel fb-conv-api

Tukšums. 71

133 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-6/802591

Lorija


Stāvu spoguļa priekšā, neticīgām acīm uzlūkodama savu atspulgu. Vai tā tiešām esmu es? Esmu uzvilkusi pieguļošu kleitu un pat sacirtojusi matus, un uzkrāsojusi lūpas. Un es smaidu pa īstam.
-Tu izskaties lieliski! - No savas istabas izlien Ivo un cieši nopēta mani.


Apgriežos ap savu asi un uzsmaidu draugam. Es atkal jūtos tā kā pirms vairākiem gadiem, kad stāvēju spoguļa priekšā un raudzījos uz sevi, kā uz pašu laimīgāko muļķi pasaulē.
-Tad jau tu šovakar mājās nebūsi. - Ivo secina un man šķiet, ka saklausu viņa balsī skumjas, tomēr ignorēju tās.


-Droši vien! - Rotaļīgi atbildu un nobučoju drauga vaigu, - Esmu pārliecināta, ka šis vakars man mūžam paliks atmiņā. -Notrallinu, paķerdama klaču un uzvilkdama augstpapēžu kurpes.
Ir tik savādi atkal būt sapostai un doties satikt savu mīļoto, lai kopā pavadītu lielisku vakaru. Nosūtu Ivo gaisa buču un aizveru durvis aiz sevis.
Lai gan ārā pūš ass vējš, es to tik tikko jūtu. Sirds krūtīs auļo kā negudra un varu derēt, ka acis tā mirdz, itkā būtu kaut ko salietojusies, bet šodien es droši varu teikt, ka tā ir laime.


Pagalmā mani gaida taksometrs un šoferis jau ir informēts, kur mani jānogādā, tādēļ ērtāk iekārtojos sēdeklī, ignorēdama auksto ādas pieskārienu, kas vēlas sasaldēt manu silto ķermeni.
Mēs jau vairākas nedēļas esam oficiāls pāris, tikai es nesaprotu, kādēļ gan tas nenotika jau agrāk. Ir taču skaidrs, ka mēs esam radīti viens otram, tikai pagāja pietiekami ilgs laiks līdz es atradu Patriku un viņš mani. Tagad tas ir noticis, un es zinu, ka nekas nemainīsies...


Apstājamies pie kādas kafejnīciņas, un es tikai pateicos par braucienu. Patriks stāv pie ieejas durvīm un mīlestības pilnām acīm uzlūko mani. Esmu pārliecināta, ka šovakar saņemšu bildinājumu.
Sirds patīkami notrīs, bet atmiņā ataust tas vakars, kad Olivers mani bildināja tajā sasodītajā restorānā, un es kā tāda muļķe piekritu. Tā bija viena no manas dzīves lielākajām kļūdām.
-Kas noticis? - Patriks apjautājas, redzēdams manu saskābušo seju.


-Viss kārtībā. Esmu satraukusies. - Aizbildinos ar jau nodeldētajām frāzēm.
Viņš maigi satver manu plaukstu savā un ar pirkstu galiem pārbauc pār manu zeltnesi, liekot skudriņām pārskriet pāri visam ķermenim. Mēs dodamies pie galdiņa, kur jau uzklāts galds un starp vīna glāzēm, kurās mirdz asinssārts šķidrums, atrodas šķīvji.


-Atvaino, atļāvos pasūtīt tavā vietā. - Patriks vainīgi palūkojas manā virzienā, bet es tikai atmetu ar roku, jo viņš tāpat ir trāpījis desmitniekā – kuram gan negaršo karbonāde franču gaumē.
Vakars aizrit aizvien nepiespiestākā gaisotnē, mēs tukšojam vīna glāzes vienu pēc otras, ik pa brīdim pasaucot bārmeni, lai atnes vēl vienu pudeli.


-Ir tik jauki, ka beidzot mums nav jāapkalpo citi.. - Patriks nopūšas, būdams jau manāmi iereibis.
Es tikai pamāju, jo vārdi šodien nav mana stiprā puse. Es vairāk baudu un jau nododos flisofēšanai par mūsu kopdzīvi, ka gandrīz vai nedzirdu, ko Patriks saka. Iedomājos, ka mēs dzīvosim mīlīgā privātmājiņā ārpus Rīgas vai modernā dzīvoklī lielpilsētas sirdī. Mums noteikti būs melns kaķis un bēr...


Domas pātrūkst, tās uzreiz šķiet saindētas vai kaut kādā veidā aptraipītas.
-Lorija, man tev kaut kas ir. - Patrika balss atskan īstajā laikā. Iemalkoju vēl vīnu, juzdama, kā plaukstas pamazām nosvīst un sirds apmet kūleni.


Jau pēc pāris minūtēm man pirkstā atradīsies skaists gredzens, kuru nēsāšu ar lepnumu.
Patriks nedaudz parokas uzvalka kabatā un izvelk mazu samta kastīti, kas izceļas uz visa fona. Pēkšņi apkārtne kļūst mazvērtīga, un es kā apmāta lūkojos kastītes virzienā.
-Tas tev. - Pusis nočukst aizsmakušā balsī, un es satveru viņa dāvanu plaukstās. Tā ir silta un patīkama.


Jau jūtu, kā asaras kņud acu kaktiņos, bet es cenšos tās aizturēt. Vismaz šobrīd.
Tad ar nelielu klikšķīti kastīte atveras vaļā un tur sveču gaismā mirdz kuloniņš. Tā ir tāda kā sudraba lāsīte, kas vairāk atgādina asaru.
Pēkšņa vilšanās sajūta ietriec dūri pakrūtē, aizraujot elpu. Aizveru kastīti ciet un palūkojos uz Patriku, cerot, ka neizskatos pārāk satriekta. Prieks ir noplacis kā tāds pārspradzināts balons..tā vairs nav.
-Tu man uzdāvināji kuloniņu? - Pārjautāju, cik vien klusi spēdama.


-Jā.. bet izskatās, ka tev nemaz nepatīk.. - Patriks atbild, izskatīdamies noraizējies.
-Ja godīgi, tad gaidīju tur saderināšanās gredzenu. - Paziņoju, vērodama viņa reakciju, - Mums taču kopā ir labi, pats redzi. Pēdējā laikā tu pieminēji kopdzīvi un runāji par mūsu mājām, ka man šķita...- Vārdi iestrēgst kaklā.


-Lorij, mīļā, es jau to nedomāju nopietni! Bez tam – kāda vēl bildināšana? Es neesmu gatavs precēties. Es negribu uzņemties to nastu. Mums ir kopā labi, un tā lai tas pagaidām paliek. - Viņš atbild, nevērīgi paraustīdams plecus.
Viņa vārdi liek manai muļķa sirdij sažņaugties un kļūt trīsreiz mazākai. Pieceļos kājās un metos prom, kā jau esmu radusi to darīt. Es nezinu, vai Patriks mani sauc, jo neko vairs nedzirdu.
Visapkārt ir tikai viena vienīga balsu murdoņa, kas saplūst vienā milzīgā, neizteiksmīgā troksnī.
Nezinu, kā tieku atpakaļ līdz mājām, tomēr pēc mirkļa es jau esmu Ivo skavās. Draugs glāsta manu muguru kamēr es leju asaras pār viņa ceļiem, padarot tos pilnīgi slapjus.


Viņš neko nesaka, tikai glāsta muguru un murmina kaut kādus nesaprotamus vārdus.
-Kāpēc vienmēr es?! - Caur šņukstiem saku, ļaujot žagām raustīt manu ķermeni, - Es cerēju, ka vismaz šoreiz man izdosies sākt jaunu dzīvi..


-Dzīve ir skarba, draudzenīt. Tici man, es to zinu vairāk kā jebkurš cits. - Ivo tikai atbild.
Un tad es saprotu, ka nezinu par viņu gandrīz vai neko. Tomēr šodien man vairs nav spēka, lai censtos to noskaidrot. Aizverot acis, man rādās Patrika seja un tas sasodītais kulons, kas kārtējo reizi visu sačakarēja..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-8/802792

133 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Taada vilšanāsemotion emotion
2 0 atbildēt