local-stats-pixel fb-conv-api

Tukšums. 60

134 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-5/802519

Lorija


Es atkal sēžu savā dzīvoklī, kā pēdējā muļķe smaidīdama pretī sienai. Ignorēju Ivo neticības pilno skatienu. Viņš uzglūn uz mani caur vienu no saķepušajām matu šķipsnām, iešķībi smaidīdams. Man gribas iesist viņam pa seju, tomēr kaut kā savaldos.


-Laikam esi dabūjusi. - Viņš beidzot izgrūž un nozviedzas, satricinot līdz visu manu augumu.
Paglūnu uz viņu, tomēr vēl aizvien klusēju. Satveru ciešāk karsto tējas krūzi starp pirkstiem un iemalkoju piparmētru tēju. Tā vēl aizvien ir mana iecienītākā.


Aizverot acis, es redzu Patrika mirdzošās acis un lūpas, kas tiecas pretī manējām. Viņa stingrās rokas satver manu augumu un pievelk sev klāt. Tas bija lieliski. Pat pārāk.
-Lorij, beidz skatīties sienā kā apmāta! - Ivo izrauj mani no neķītrajām domām, atgriežot realitātē, kura nav tik pievilcīga, - Esmu bijis tavs istabas biedrs veselus četrus gadus, un es zinu gandrīz visu, bet tagad tu man noklusē pašu būtiskāko. Labi, ja negribi, tad nesaki ar'! - Puisis pieraušas kājās un ieiet savā istabā, skaļi aizcizdams durvis aiz sevis. Vienā mirklī man šķiet, ka uz galvas uzbirs apmetums, bet jau nākamajā iestājas pilnīgs klusums.


Pieceļos kājās, nopurinādama no džinsiem iedomātus putekļus un nolieku krūzi malā. Kādu mirkli vēroju, kā uz tās atmidz spožie saules stari, padarot gandrīz vai maģisku. Tad es ieraugu trauka iekšpusē tik tikko samanāmu iegravējumu, kas sastāv no diviem burtiem.


Noriju kamolu, kas briest kaklā un pastumju krūzi tālāk prom no sevis. Es nevēlējos tēvu ņemt līdzi savā jaunajā dzīvē. Tāpat kā Melisu un Oliveru – cilvēkus, ko ienīstu no visas sirds.
Ceru, ka Melisu ir piemeklējusi kāda patiesi riebīga nelaime, un viņa nekad man vairs nespēs tuvoties vai nodarīt pāri! Nostumju krūzi no galda, vērodama, kā šķidrums samērcē paklāju. Saule vēl aizvien to apmirdz, padarot gandrīz vai maģisku.
Aizgriežos prom, ļaujot pagātnei mani panākt no jauna. Tā mani ir satvērusi aiz čupra visnegaidītakajā mirklī un gatava triekt savu dūri tieši man sejā, salaužot degunu driskās un izsitot zobus.
Vissāpīgāk man nākas atcerēties to cilvēku, kuru es pati savas stulbības dēļ pazaudēju. Pazaudēju dārgāko, kas man jebkad piederēja.


Cenšoties aizgaiņāt domas, dodos Ivo istabā. Puisis guļ gultā, truli raudzīdamies griestos. Viņš tik tikko pamirkšķina plakstiņus un uzmet man žiglu skatienu.
Ne vārda neteikdama, ierāpjos viņam līdzās un atspiežu galvu pret plecu. Tā mēs abi kā tādi muļķi raugāmies neglītajā sienā, karojot ar dēmoniem, kuri ik pa laikam mūs cenšas pieveikt, bet to nespēj.
-Mēs būtu lielisks pāris. - Ivo pēkšņi ierunājas, pārmesdams savu roku man pār pleciem. Škelmīgi uzlūkoju draugu, kurš cieši raugās manās acīs, un es samulstu vēl vairāk.


-Nemuļķojies! - Iedunkāju viņu ribās un neskanīgi iesmejos.
-Es jau tikai jokojos. Neatņemšu jau Patrikam draudzeni! - Viņš atbild, nozibinādams savu burvīgo smaidu man gar seju. Viņam vajadzētu smaidīt daudz biežāk.
-Ak, Ivo.. Man šķiet, ka beidzot mana dzīve atkal sāk iegūt krāsas.. - Nopūšos. Cik labi, ka ir tāds cilvēks, ar kuru var runāt par visu.


-Tā būtu vēl labāka, ja tu sameklētu.. - Viņš ierunājas, un es jau zinu, kas sekos, tāpēc pātraucu.
-Lūdzu, nemāci mani. Es pati zināšu, kā rīkoties. - Atbildu, taču šoreiz balsī nav dusmas.
-Labi jau labi. Labāk pastāsti, kā tev gāja pirmajā randiņā. - Viņš aicina, un es iekārtojos ērtāk, jo stāstījums būs garš..


Olivers


-Mēs varētu aizbraukt pie maniem vecākiem. - Adrija ierunājas, baudīdama rīta kafiju. Iztrūkstos no viņas vārdiem, kas mani atgriež realitātē. Tas ir kā pamosties no sapņa, kurā izjūti kritienu.
-Ko? - Pārprasu, cerot, ka man ir tikai izlicies.
-Es tevi mīlu, Oliver. Esmu pārliecināta, ka mana mamma tevi dievinās. Mēs esam kopā gandrīz vai četrus gadus! - Meitene neliekas mierā, bet gan piesēžas man blakus un satver savos tuklajos pirkstos manus.


-Nezinu gan.. Neesmu gatavs. - Izlokos, tomēr veltīgi. Ja sievietes kaut ko ieņem galvā, tad nevienam nebūs to mainīt.
-Izbeidz! Tu taču mani precēsi un tāpat tev būs jāprasa manam tētim roka! - Viņa ietiepīgi paziņo, uzmezdama lūpu kā tāda maza meitene.
-Es to neesmu teicis. - Atbildu, bet balsī jaušas milzīga vienaldzības izteiksme. Iekožos mēlē, cerot, ka viņa to nav saklausījusi.
Bet ir gan.


Adrija pielec kājās un atkal ieskrien istabā, skaļi aizcērtot durvis. Jau zinu, ka viņa būs iemetusies gultā un žēlabi šņukstēs, tauku rievām kratoties pie vismazākās kustības.
Šoreiz es palieku sēžam pie galda un vērojam, kā pamazām dziest viņas rīta kafija.
Pēkšņi durvis atsprāgst vaļā un tajās parādās Adrijas sārtā seja.
-Es zinu, ka tu mani negribi precēt! Tu tikai izliecies un nemitīgi izmanto mani! - Viņa spiedz, siekalām šķīstot uz visām pusēm.


Sakožu zobus, raugoties tikai uz krūzi. Man bail pateikt kaut ko nepareizu.
-Nu, ko tu klusē un blenz uz to krūzi? Domā tai ir pareizās atbildes? - Viņa speciāli mani kacina, un tas nav izturams, - Tu tikai soli un soli, bet nekad neko nejēdz izdarīt!
Tad es lēnām pieceļos kājās un bez emocijām paeju viņai garām.
-Kur tu tagad esi sataisījies? - Adriana iespiež rokas sānos, cenzdamās izskatīties valdonīgāka.
-Prom no tevis, kuce! - Vārdi paši nāk pār lūpām, un es nespēju tos apturēt, lai kā vēlētos, - Tu man esi līdz aknai, saprati?! Ej taisi savu sasodīto drāmu citur! Lai tevis te vairs nebūtu, kad atgriezīšos. - Uzkliedzu un izmetos ārā.


Esmu pārliecināts, ka svaigais gaiss mani spēs ja ne nomierināt, tad uzmundrināt gan. Steidzīgiem soļiem pametu dzīvokli, izslēgdams iespēju, ka viņa varētu man sekot.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-7/802689

134 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000