Pirmā daļa:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums/734502
Šis rīts atšķirībā no iepriekšējā likās šausmīgs. Es nemaz negribēju kāpt laukā no gultas. Bet man vajadzēja, jo uz skolu taču ir jāiet.
Kad es tiku līdz skolai es ieraudzīju Gati un mana sirds palēcās. Es baidījos ar viņu runāt. Viņš pienāca pie manis un sasveicinājās. Es redzēju, ka arī viņš šodien nebija tik priecīgs kā parasti.
Diena bija pavisam parasta un skolā nenotika nekas interesants. Es jau biju pusceļā un mājām, kad izdzirdēju zināmu balsi.
-Anna, pagaidi.- Gatis mani sauca.
Es pagriezos un paskatījos uz viņu. Kā jau parasti viņš gāja kopā ar Arti. Mēs devāmies tālāk kopā. Pēkšņi Artis pateica, ka viņam jāiet un devās prom. Tagad mēs ar Gati bijām divatā.
-Varbūt vēlies atnākt ciemos?- Gatis jautāja.
-Es nezinu vai vajag.-es centos būt pieklājīga.
-Neuztraucies, tas kas notika vakar vairs neatkārtosies.-viņa acis man lika viņam ticēt un es devos pie viņa.
Mēs jau atkal skatījāmies multfilmas. Tikai šoreiz mēs jau uzreiz ielīdām zem segas. Mēs sēdējam atstatus viens no otra un tas man pavisam nepatika. Kaut gan manā galvā bija parādījušās šīs šaubas par viņu, mana sirds teica, lai es tās neņemu vērā.
Es redzēju kā ik pa brīdim viņš paskatījās un mani, man likās, ka arī viņš pārdzīvoja. Un es izlēmu šoreiz irdarīt kaut ko pati. Es vairākas minūtes domāju kā man parādīt too ka viss ir labi un nav iemesla pārdzīvot. Es ļoti kautrējos, jo domāju ka kaut ko izdarīšu nepareizi.
Visbeidzot es piesēdos viņam tuvāk, apliku rokas ap viņa vidukli un noliku galvu pie viņa sirds. Es klausījos kā tā pukst un un tas mani tik ļoti nomierināja. Viņš noglaudīja manu galvu un viegli noskūpstīja to.
Es pasmaidīju un varu derēt, ka viņš arī. Mēs klusējām, bet šoreiz tas nebija neveikls klusums. Mums nebija nepieciešami vārdi.
Tā mēs sēdējām diezgan ilgu laiku līdz beidzot Gatis ierunājās.
-Zini, par vakardienu. Atvaino, ka es biju tik uzstājīgs. Es nezinu kas man notika. Vienkārši tu laikam pati saprati, ka es to ļoti vēlos. Bet es negribu tevi nekam piespiest, tā ka es vairs neko tādu nedarīšu. Tiešām atvaino, ka es tā vakar tev uzmācos.- viņš to visu teica ļoti nopietni.
-Neuztraucies, viss taču ir labi.-es pasmaidīju un apskāvu viņu ciešāk. Visas manas šaubas pēkšņi pazuda. Es jau atkal biju laimīga.
Un mēs jau atkal sēdējām klusēdami.
