local-stats-pixel fb-conv-api

Tukšums. 141

143 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-13/803723

Daniels


-Heij! - Es saucu tumsā, uz doto mirkli neatcerēdamies meitenes vārdu, ar kuru tik tikko kopā gājām cauri tunelim, bet nu viņa kaut kur ir pazudusi. Man pietuvojas strīdīgais pārītis un nostājas blakus.
Nāsīs iecērtas sievietes aromāts, kurš smaržo pēc koksriekta. Vismaz te mani nevajās apelsīna smarža...


-Kur viņa pazuda? - Viņai vaicā, un es balsī saklausu patiesas bažas. Vai viņas būtu pazīstamas? Izskatās diezgan līdzīgas pēc izskata... varbūt ir māsas vai kas tamlīdzīgs.
-Iekrita tur! - Norādu ar pirkstu uz nelielo gaismas stēlīti, kas cenšas izlauzties cauri tumsai.
-Kā tad la viņu dabū ārā? - Ierunājas puisis. Viņš ir nobažījies un, šķiet, cenšas izdomāt kādu risinājumu, kā tikt galā ar šo situāciju.


-Tur nav daudz ko prātot. Es došos viņai pakaļ. - Atbildu un ilgāk nedomādams, ielecu bezdibenī, aizturēdams elpu un aizžmiegdams acis.
Sajūtas ir neprarastas, bet ne nepatīkamas. Man vēderā kaut kas kņud, gluži kā tajās reizēs, kad nosēžas lidmašīna. Man kritiens nav ilgs, un tas beidzas ar mīkstu būkšķi pufos.


Meitene jau ir piecēlusies kājās un apjukusi vēro mani. Noskurinos un nostājos viņai blakus.
-Paldies tev. - Viņa gandrīz nedzirdami pateicas un pagriež man muguru. Sekoju viņas skaienam un atduros pret milzīgu galdu, kurš atgādina krievu ruleti un man aizraujas elpa. Es domāju, ka tādi eksistē tikai filmās.


Melisa pieskaras vienam no ādas krēsliem, viegli pārlaizdama tam pāri ar pirkstiem. Tad viņa apsēžas krēslā un cieši raugās kamerā, kas mirgo mums virs galvām.
-Lai sāktu šo spēli, jums jāsagaida pārējie komandas biedri. Citādāk jūs nedrīkstat virzīties tālāk. - Atskan balss, kas piepilda visu mazo telpu.


-Hei! Leciet lejā! - Pakliedzu abiem, kas palikuši augšā.
-Vari necensties, Lorijai ir bail no augstuma. - Melisa saka, pašķielēdama manā virzienā.
Klusums. Viņi neatbild, bet mēs turpinām gaidīt.


-Viņi tur nomira? - Aizkaitinājums tikai pieaug, un es zinu, ka drīz mans pacietības mērs būs pārpildīts.
-Noteikti risina savas savstarpējās attiecības. - Viņa izsmējīgi atbild, taču acīs jaušas skumjas. Esmu pārliecināts, ka tā trijotne agrāk bijusi cieši kopā, bet kaut kas vai kāds to visu ir izjaucis. Tomēr atļaujot paklusēt un neizteikt pāragrus spriedumus par to, kur man nav daļa.


-Velciet savas pakaļas tūlīt pat lejā! - Uzkliedzu skaļāk, - Mēs šai spēlē esam visi kopā! - Atgādinu.
Sadzirdu troksni un kliedzienu. Pēc dažām sekundēm Lorija atrodas uz pufiem, taču viņas seja pauž neapmierinātību. Viņa nikni pieceļas, ar kāju aizsperot dekoratīvos priekšmetus tālāk. Oliveram nākas piezemēties gandrīz vai uz zemes.


Saskatu puiša acīs patiesas dusmas, taču viņam izdodas tās kaut kādā veidā apslāpēt un uztaisīt pat smaidīgu sejas izteiksmi. Es tikai noplātu rokas, jo man saprotama šo cilvēku uzvedība. Ja es būtu skatītājs no malas, tad noteikti šo šovu uztvertu kā komēdiju.
Viņi apsēžas pie galda un visi raugās uz mani, gaidīdami, kad es arī pievienošos. Apsēžos pretī Melisai, kura ir nodūrusi skatienu un koncentrējas uz savām rokām.


Krēsls ir pārāk vēss un neērts, tomēr es neko nesaku, jo tā jau daudz kas ir pateikts.
-Laipni lūgti spēlē, kur jums būs jāiepazīst vienam otru daudz labāk. - Atkal atskan vadītāja balss, - Paņemiet ieročus, kas atrodas uz galda. Un tad tie tiek uzreiz izgaismoti.
Palūkojos uz komandas biedru sejām un tajās jaušas tāda pati šausmu izteiksme kā manējā...


+


Lorija


Pati pirmā paņemu ieroci rokās, sajūtot tā auksto metāla pieskārienu. Tas ideāli ieguļ manā plaukstas locītavā un nerada nekādas bažas. Pārējie man velta neizpratnes pilnus skatienus. Pamanu, ka visvairāk nobijies ir Daniels, kura rokas ļoti uzkrītoši dreb.
-Neuztraucies, tiklīdz tu vienreiz ar to izšausi, tev vairs nebūs bail to turēt rokās. - Saku, izraisot vēl lielāku izbrīnu apkārtējiem.


Atceros pirmo reizi, kad man nācās pret pašas gribu satver auksto ieroci rokās un acīm ciet, izšaut. Mūsu klubam uzbruka kaut kādi maniaki un man viņi bija jāaizbiedē prom. Tiem muļķiem nekad neienāca prātā, ka mums zem letes varētu glabāties šaujamais. Tā kā Patriks bija pārlieku nobijies un drebēja pie visām miesām, tad vadību vajadzēja uzņemties man.


Tā nu es aizvēru acis un pavērsu ieroci pret griestiem, kur tos cauršāva lode, nobirdinot lielu daļu apmetuma. Lai gan tur palika diezgan iespaidīgs caurums, tomēr tie memmes dēliņi bija prom un nekad vairs neiedomājās savas smirdīgās pakaļas ievilkt klubā.


Pasmaidu par labajām atmiņām, bet mani no pārdomām izrauj vadītāja skarbā balss.
-Es skaitīšu līdz trīs un tad jums būs jānotēmē uz vienu no klātesošajiem, kuru jūs labprāt gribētu nošaut. - Viņš nosaka tālāko notikumu gaitu.
Tad atskan trīs pīkstieni, kas mijas ar vadītāja balsi.


Trīs. Divi. Viens.
Es notēmēju ieroci pret to cilvēku, kuru labprāt novāktu, bet, par brīnumu, uz mani netēmē neviens.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-15/804326

143 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Krievu rulete nav mēbele, bet gan spēle ar revolveri emotion

Ja man kāds dotu ieroci situācijā, kad to varētu būt vajadzība lietot, es vispirms pārbaudītu, vai tas ir pielādēts.

1 0 atbildēt