Skatos uz baltu sienu. Tas vienīgais uz ko varu skatīties. Un vēl uz klusumu. Klusumu varu dzīvot. Būt. Izplesties, sarauties. Kustēties. Nedomāt. Nebūt. Vēl būt. Vienam. Pasaulē vienam. Kā zāle nezāle. Plivināt spārnus, kustināt spuras, atstāt spiras. Cilvēki ārsti runā no akvārija. Mēmi. Vārdi jā, šķind. Sitas pret malām. Smilšpapīrs gar ādu. Rīve. Spēja nevarēt ir vienlīdzīga spējai negribēt. Ignorēt pretīgumā, novērsties no sajūtām. Iestādīt stikla akmeņu sienu, lai sazaro. Rūtīs tā nemelo. Pārāk maz vietas meliem. Meli atmaksājas, kad atdodas devējam. Skatos baltā sienā, lai nejustu sajūtas. To nemaz nav. Kā ceriņus aplauž, lai trakāk zied. Var saskaitīt sekundes, nevar laiku. Sajūtām nav laika. Sajūtām. Ja ir. Starp jā un nē nav laika. Varavīksne bez baltās strīpas ir tik nedabiska kā karogs, kas piekārts pie publiskā nama vai atejas. Un piedot nevar. Nekad nevar. Piedošana ir kaili meli. Tik atklāti kā uzšķērsts vēders. Var aizmirst, kad nomirst. Var otrādi. Bet man nāvīgs riebums par to, ka viņam uz mani stāvēja. Riebums pret sevi. Pat ne sāpes, bet vēmekļi līdz galam. Un arī pēc tam.
Balta siena skatās. Daivās no uzrakstītajiem vārdiem. Kā nedzīvām acīm. Neatšifrējamiem tetovējumiem. Sveši svešvārdi. Par neizrunājamo un nepasakāmo. Neteikt nav tas pats, kas nevarēt pateikt. Nespēt, pat sev. Tu. Nerunā, labi? Vārdi. Tukšas kontūrkartes. Ja tev vajag, vari raudāt. Tev ir asaras. Man nav. Es zinu, tev ir. Daudz. Asaras ir bezspēks. Man nav tā. Par ko? Pret ko? Sasist sienu kā spoguli, ar lauskām sagriezt vēnas, vajag sajūtas. Dzīvas. Nav. Viņas baltas kā pirkstu gali salā. Balti bālas kā līķi morgā. Baltā, aukstā, svešā es, es, es. Es vēl dzīvoju. Tur mani neviens nepazīst. Pilu pa pilei, kā ūdens no krāna, kā ūdens no krāna. Pile pielīp malai, ūdens ar zobiem spilvena malai. Aizmirst. Mirst. Irst. Neskaties uz manu sienu. Skatiens ar rikošetu trāpa tam, kas atlicis. Droši vari uz mani, te nav nekas. Paraudāji? Piemānīji? Ej. Vienkārši, piecelies un ej. Te nekā nav, nekā nav. Tukšumā gaisa nav. It kā bija, nav. Kad nogriezta dzīve, tad nogriezta. Kas bija svešā sieviete? Kas es? Vienīgais, ka viņš paliks. Un arī lai. Dzīve ir cilpa, ķeblis nāve, ne otrādi. Rādi.
Balta siena skatās uz baltu sienu, skatās uz baltu sienu, uz baltu sienu, uz sienu, baltu, altu, altu, tu, tu, altu, altu, tu, tu. u. u.
“Dakter, a tas puika atkal gaudo.”
“Nu ieslēdz viņam gaismu, bļin.”
