Pilnmēness klusi raudzījās atvērtajā logā. Vējš dzenāja aizskaros noslēpušos velnēnus. Istaba bija tumša, tikai mēness ļāva saredzēt kailās būtnes aprises uz grīdas. Velnēni ķiķinot kaitināja vēju… Bet viņas asaras bija tas, kas traucēja klusumu…
Asaras lēni slīdēja pa viņas vaigu, maigi glauzdamās, it kā mierinot… Bet tas nelīdzēja. Viņas kailo, sievišķīgo augumu kratīja drebuļi. Dusmas par redzēto netaisnību neļāva viņai aizmigt, sirds sitās tik nemierīgi, ka šķita, tā vēlas izlauzties ārā…
Viņa labprāt to arī būtu atļāvusi, bet tas nebija viņas spēkos. Varbūt mesties ārā pa atvērto logu? Viņas domas šaudījās ka zibens negaisa laikā. Skats, ko viņa bija ieraudzījusi nekad nepazudīs no viņas atmiņām… NEKAD!
Visa viņas dzīve apgriezās ar kājām gaisā. Pie visa bija vainīgs 2 minušu garš teātris, ar viņas iemīļoto aktieri. Viņš bija tas, kas solīja viņai laimīgu dzīvi. Kas zvērēja, ka nekad nemelos…
Laikam aktieri vienmēr melo. Laikam…
Viņa ienīda ik katru mirkli, ko bija pavadījusi viņa apskāvienos. Viņa ienīda glāstus, kurus ar alkām uzņēma viņas ķermenis. Viņa ienīda visu, kas bija saistījis viņus kopā. Viņa nezina, kur ir viņš. Un tam vairs nebija nozīmes.
Pelēka pele atkal ir palikusi viena. Un viņas dzīvei ir pazudušas krāsas. Viņa mīlēja viņu. Bet šķiet viņa nebija vienīgā. Viņu mīlēja visi.
Skudriņu jūra pārskrēja pāri viņas ķermenim, viņa apskava savus ceļus un vēl pēdējo reizi atcerējās to, cik maigas bija viņa rokas…
Atgriežoties no ballītes viņi smejoties kāpa piektajā stāvā. Viņas rokās sildījās dzīvokļa atslēgas. Viņš smejoties pliķēja pa viņas dibenu – it kā dzenot ātrāk augšā. Pakāpienu aiz pakāpiena pavadīja viņu smiekli. Kaimiņi jau sen bija pieraduši pie naksnīgam smieklu šaltīm trepju telpā.
Viņš paņēma viņu rokās un ienesa dzīvoklī. Tā gadījās ikreiz, kad viņi kopā gāja mājās. Ar kāju tika aizvērtas durvis aiz abu augumiem, viņa bija apskāvusi viņa kaklu un maigi skūpstīja viņa zodu. Viņš nesa viņu uz gultas pusi… Uz viņu gultas pusi…
Viņš saudzīgi ielika viņu gultā. Noskūpstīja viņas pieri. Novilka viņas kurpes un aizgāja uz koridoru tas nolikt vietā. Viņš necieta bardaku. Pat viņa atvilktnēs viss stāvēja pēc alfabēta.
Virtuvē noskanēja glāžu džinkstoņa. Šampanieša korķis atsitas pret griestiem. Viņš viņu lutina…
Spilvenu apskāvusi viņa gaidīja viņu ienākam istabā. Viņš bija pilnībā kails. Viņas smiekli pāršalca istabu. Viņš visu darīja ātri. Pat tik negaidītas lietas. Pasniedzis šampanieša glāzi viņš uzsmaidīja.
Viņš noliecās, lai viņu noskūpstītu. Viņa apskava viņa silto, kailo ķermeni. Viņš lēnam atpogāja blūzītes podziņu aiz podziņas, katru kustību pavadot ar skūpstu. Viņas augums trīcēja…
Ar veiklu kustību viņš attaisīja viņas bikšu rāvējslēdzēju. Uzmanīgi tās no viņas noslidināja. Blūzīte tika nolikta gultas galā. Un viņa glāsti maigi slīdēja pa viņas trīcošo ķermeni.
Viņas zīda apakšveļa bija pazudusi no ķermeņa nemanot, šķita, ka viņš ir burvis, kas spēj uz jebko. Varbūt tā arī bija…
Viņa rokas maigi slīdēja pa viņas muguru. Skūpsti neprātīgi apbēra viņas lūpas. Viņa roka maigi aptvēra viņas krūti. Nodevīgie krūšu galiņi piebrieda kā rožu pumpuri pavasarī…
Viņa skūpsti slīdēja pa viņas ķermeni. Mēles galiņš maigi pieskārās viņas krūšu galiņam. Roka maigi slīdēja pa viņas gurniem, augšstilbu… Nemanot tā noslīdēja augšstilba iekšpusē un lēnam, jutekliski slīdēja augstāk…
Roka sasniedza mērķi. Viņa nostenējās…
Viņš maigi paņēma viņu sava klēpī. Viņas kājas apvijas ap viņa silto, viegli iesauļoto ķermeni. Viņa pieskārieni un glāsti bija ka nebeidzama maģija… Un viņš viņu vilināja sava nebeidzami mīļajā rituālā…
Viņi saplūda vienā…
Viņa kustības bija maigas un uzbudinoši mierīgas. Viņš bija viņā. Šķita viņi ir radīti viens otram. Kā cimds ar roku…
Viņas asara pārslīdēja paari kailajai krūtij. Tas ir tikai atmiņas… Viņa apsēdās uz palodzes un verās atvērtajā logā…
Tāpat kā tas brīdis viesnīca. Viņa uz pāris stundām aizvietoja kolēģi darbā. Pie reģistratūras galdiņa nāca vīrietis, rokās viņš nesa blondu būtni, kas bija piezīdusies viņa lūpam.
Nevīžīgi bija nomesta kredītkarte un pateikts -”Esam iebraucēji, mums istabu uz nakti, no rīta dosimies tālāk.”
Nemaz neieskatījies viņas acīs viņš turpināja skūpstīt blondo būtni.
Piereģistrējusi kredītkartes datus. Viņa nolika kredītkarti un istabiņas atslēgas uz letes.
Blondā būtne atrāvusi savas lūpas, ieskatījās viņas acis. “Jums piestāv grūtniecība.”- viņa smaidot noteica. Un viņš nesa jau viņu projām. Nemaz nepaskatījies uz cilvēku, kas viņu apkalpoja.
Viņa atspiedās pret loga rūti…
“Mazulīt, piedod man, bet es nevarēšu ar šīm atmiņām dzīvot. Vienkārši nevaru, PIEDOD!” Glāstīdama apaļo punci viņa domāja, asaras maigi slīdēja pa kailo ķermeni.
Viņa pagrieza atvērtajam logam muguru. Mazie velnēni aizkaros smejoties rādija viņai grimases…
Mēness nespēja viņu atrunāt no šī lēmuma. Un arī vējš nespēja viņu aizturēt. Viņa atspiedās pret iedomātu sienu gaisā… Viņas ķermenis lidoja… Šķita viņai ir spārni. Un šī iedoma ļāva justies mierīgai…
“Piedod…” – Bija pēdējie vārdi, kas atskanēja nakts klusumā…
