Līdz Alsieses mājām bija jāiet aptuveni kilometrs, ko viņa parasti, bez steigas ejot, pieveica 15 minūtēs, bet šoreiz, viņa klusībā vēlējās, lai laiks ietu desmit reizes lēnāk. Lai gan viņa Dāvi nemaz nepazina, viņš deva drošības sajūtu, it īpaši ņemot vērā to, ka Alisei ļoti nepatika vienai būt tumsā un ceļš līdz mājām bija neizgaismots.
Ejot bija gan mulsinošs klusums, gan sarunas par un ap dažādām tēmām, kas ļāva vienam otru iepazīt vēl mazliet vairāk. Nonākuši pie Alises mājām, kas bija daudzīvļoku māja divos tāvos. Apstājušies pie vidējās kāpņu telpas durvīm,Alise paskaidroja, ka nu jau abi ir galā un grasījās atvadīties kad Dāvis viņu cieši apskāva un noskūpstīja. Alisei šķita, ka brīdī kad puisis viņu atlaidīs no savām spēcīgajām rokām, viņa saļims uz līdzenas vietas. Viņai zeme griezās kopā ar debesīm - tik satraukta un tik patīkamu sajūtu un šoka pilna viņa jutās. Tik dažādas sajūtas vienlaicīgi... Atvadoties, Dāvis negribīgi palaida vaļā Alises roku un devās atpakaļ uz vietu, kur viņu gaidīja draugi, kamēr Alise, galīgi samulsusi par vakaru, devās uz savu dzīvokli.
Iegājusi dzīvoklī, viņa klusītēm novilka virsdrēbes un devās uz savu istabu. Iekritusi gultā, viņa skatījās grieztos un nespēja aptvert visu, kas bija noticis un vēl vairāk to, kā tas viss ir viņai licis justies.. Līdz šim, bieži attiecībās ar puišiem ir nācies smagi apdedzināties, tāpēc Alise uz neko necerēja.. Viņa, savā ziņā, pat negribēja uzsākt attiecības, jo parasti tas beidzās ar asarām un pārdzīvojumiem. Nodevība, meli un neuzticība - tā bija meiteni vajājusi ne tikai attiecībās ar pretējo dzimumu, bet arī ar draudzenēm. Tas viss bija raisījis uzticēšanās problēmas jaunās sievietes dzīvē, kas ietekmēja arī viņas ikdienu.
Ar mokām, Alise aizmiga un pamodās vien ap desmitiem no rīta, kad mazais brālis, klusām ielavījīes viņas istabā, sāka kutināt viņas kājas. - Ak, tu mazais nebēdinis - samiegojusies teica Alise savam brālim- nemaz neļauj māsai pagulēt. - to teikdama Alise strauji piecēlās,saķēra brāli un sāka viņu kutināt. - Ejam ēst brokastis- teica brālis. Tajā brīdī, Alise sajuta gardo, mammas cepto pankūku smaržu, un steidzās līdzi brālim uz virtuvi. Tētis jau bija pie galda, mamma pabeidza cept pēdējo pankūku un visi sēdās pie galda. Alise paņēma pāris pankūkas, pārlēja pāri zemeņu ievārījumu un sāka brokastot. Pankūkas tā vien kusa mutē.. tik gardas. - Kā vakar gāja?- vaicāja tētis paskatoties uz meitu. - Forši. - atbidēja Alise. - Ar meitenēm kārtīgi izdejojāmies. Tiešām izdevusies ballīte! - meitene attieca. Tad sākās runas par nedēļas nogales plāniem, bet to Alise vairs īsti nedzirdēja, jo iegrima domās par iepriekšējā vakarā satikto puisi. - Liecies mierā, Alise, - viņa pie sevis nodomāja,- tas bija tikai viens vakars. Viens burvīgs vakars un viss. Labas atmiņas un ar to arī viss beidzas -gandrīz vai sevi lamājot,viņa sevi nolika pie vietas. Bija pārāk daudz emociju. Dauz par daudz.
Te pēkšņi, viņu no domām izrāva sms trosknis. Ņemot telefonu, viņa domāja, ka gan jau Liene, viņas draudzene, raksta par to, lai noskaidrotu kā noslēdzās vakars, jo redzēja, ka Alisi pavada mājās kāds puisis. Alise paskatījās telefonā un gandrīz vai aizrijās ieraugot ziņu - ''Paldies par jauko vakaru! Es ļoti vēlētos Tevi satikt vēlreiz. '' Sms bija no nepazīstama numura, bet Alise saprata, kurš bija rakstītājs. Trīcošu sirdi viņa ielika telefonu atpakaļ halāta kabatā un pabeidza ēst brokastis. Viņa bija samulsusi.
Aizgājusi uz savu istabu, viņa atkal iekrita gultā un skatījās grieztos. Ko lai viņam atbild? Vai vispār kaut ko atbildēt? Ko gan Dāvis vēlas? Ja izvedotos kas nopietnāks, cik gan reāli būtu to visu saglabāt, esot tik lielā attālumā vienam no otra? - Pagaidi, Alise- viņa pie sevis noteia- beidz te sapņot un domāt par to, kas nemaz nav un nebūs! Esi taču reāla! Viņa paņēma telefonu un atvēra saņemto sms, pārlasīja to vēlreiz un vēlreiz, līdz nolēma atbildēt -"Sveiks! Paldies, es arī ļoti labi pavadīju laiku! Par satikšanos.. hmm.. man nav iebildumu." - un trīcošām rokām, viņa nosūtīja sms. Pagāja tikai dažas minūtes un atskanēja ziņas signāls - ''Mēs ar draugiem dodamies uz vietējo pludmali, vai vēlies pievienoties?'' Tā bija tieši Alises un viņas draudzenes ierastā satikšanās vieta. Alisei ļoti patika ūdens un pie šī ezera bija ierīkota atpūtas vieta ar soliņiem, piknika vietām, volejbola un basketbola laukumiem. "Vēlāk ar draudzeni esam ieplānojušas tur tikties uz kafiju, tā kā, iespējams, ka satisimies" - nekonkrēti atbildēja Alise, nodomājot, ja būs lemts, tad abi tur arī satiksies. Dāvis neko neatbildēja.
Pēc pāris stundām, abas draudzenes satikās. Katrai bija līdzi termokrūze ar kafiju našķi ko piekost klāt. Kopīgi izvēloties soliņu, abas apsēdās uz tā un sāka pļāpāt par visu un neko. Ārā bija silts, abas meitenes smējās, izbaudīja jauko rundens dienu un sprieda, ko darīs pēc 12. klases beigšanas. Liene jau zināja, ka stāsies medicīnas koledžā, lai studētu par medmāsu, savukārt Alisei vēl īsti nebija konkrēta mērķa un tas viņu nedaudz nomāca.
Pēkšņi, abu meiteņu sarunu pārtauca kāds bariņš ar puišiem, kas diezgan pamanāmi tuvojās volejbola laukumam, kas atradās netālu no abām draudzenēm. Abas saskatījās, šķietami nodomājot to pašu, ka nu viņu idilliskā un mierīgā kafijošana būs iztraucēta. Bet tajā pat laikā, Alise nebija aizmirsusi par Dāvja sms un klusībā cerēja, ka arī viņš būs šajā kompānijā un, ka viņš pamanīs Alises klātbūtni.
Puiši sadalījās pa komandām un sāka spēli. Viens otru ķircinādami visi jautri pavadīja laiku. Viens no puišiem raidīja servi tieši meiteņu virzienā un kāds gan tur brīnums- bumba trāpīja tieši Alisei pa galvu. Bumbas vienmēr bija mīlējušas viņu. Alise, no sitiena, knapi noturēja savu pusidzerto kafijas krūzi rokās.. Nolikusi to nost, viņa satvēra galvu un centās atjēgties. Pēkšņi viņu iztraucēja pazīstama vīriņšķa balss. Alisei pat nevajadzēja redzēt runātāju, viņa atpazina šo balsi, kas lika trīsām pārklāt viņas ķermeni. - Alise? Tā esi tu? - Dāvis bija pārsteigts. - Piedod, lūdzu! - viņš izmisis lūdza. - Es neaprēķināju spēkus, kad veicu servi un, kā par nelaimi, tā trāpīja tieši tev! Es ļoti atvainojos! Vai varu tev kā palīdzēt? - Dāvis centās labot situāciju. - Viss labi, bumbas mani vienmēr atrod. - viņa centās pasmieties, lai gan galva bija dulla. - Vari man un manai draudzenei nopirkt saldējumu - Alise pasmējās. Dāvim divreiz nebija jāsaka- viņš tūlīt pieskrēja pie puišiem, kaut ko pateica un aizskrēja uz netāli esošo veikaliņu. Kamēr viņš bija prom, pie meitenēm pienāca Mārcis, kurš jau labu laiku meta acis uz Lieni un uzsāka ar viņu sarunu. Pārējie puiši tikmēr izveidoja jaunas komandas un spēlēja tālāk.
Kad atnāca Dāvis, viņam rokās bija divi saldējumi. Vienu viņš pasniedza Alisei, otru deva Lienei, bet Mārcis Dāvi apstādināja, paziņojot, ka viņi abi ar Lieni dosies paši nopirkt sev saldējumu un viņiem esot kas apspriežams. Liene tikai peikrītoši pasmaidīja un abi devās prom. Alise apstulba no negaidītā pavērsiena. Viņi ar Dāvi bija palikuši divatā un viņai viss iekšā griezās kā virpuļviesulī.
- Vai vari man parādīt skaistākās vietas šajā apkārtnē? - Dāvis mudināja meiteni. -Neesmu šeit bijis pārāk bieži un draugi mani parasti ved tikai uz sporta laukumiem- viņš nosmēja. Alise bija pārsteigta, ka nebija agrāk ar Dāvi sastapusies, ja jau viņš te nav pirmo reizi. Ciemats tomēr nebija tik ļoti liels un cilvēki viens otru vairāk vai mazāk pazina. - Labi, - Alise teica,- dodamies ap ezeru un tad ir vēl pāris jauku vietu.
Dāvis aizskrēja līdz draugiem, kaut ko atkal norunāja ar viņiem un devās atpakaļ pie Alises, lai dotos pastaigā.
