Pagājis jau ilgs laiks kopš dienas kad iepazināmies un vēl tik pat ilgs laiks kopš pēdējo reizi tikāmies... Kas toreiz nogāja greizi? Vai lietas varēja notikt savādāk? Kas būtu, ja mēs būtu pieņēmuši savādākus lēmumus?
Bet sāksim no gala.. Viss sākās laikā, kad Alise gāja vidusskolas 12. klasē. Gāja kā pa kalniem, ne mācību ziņā, bet attiecībā uz skolas biedriem. Meitene vienmēr bijusi ar saviem uzskatiem, neskrēja pakaļ citu noteiktajiem standartiem un nebaidījās būt pati. Tajā pat laikā, Alise jutās savā ziņā vientuļa. Meklēja kādu pieķeršanos pie kāda cilvēka, lielākoties, tiecoties pēc puišu uzmanības, kas pārsvarā beidzās ar apsmiešanu, pārpratumiem un tamlīdzīgi, lai gan meitene, šķietami, nekārās nevienam kaklā vai kā citādi neuzspieda savu draudzību. Šajā laikā daudz spēlēja tas, ka Alise bija ienācēja - viņa, pēc lauku pamatskolas beigšanas, aizgāja tālāk mācīties uz tuvāko mazpilsētu. Tieši šis fakts bieži izraisīja konfliktus starp viņu un klases biedriem, kuri uzskatīja, ka laukos cilvēki nedara neko citu kā tikai slauc govis un brauc ar traktoru. Aizspriedumi aizspriedumu galā un tas Alisei ļoti nepatika.
Alise nebija nekāds ballīšu zvērs, bet, kad jau bija tāda iespēja, kopā ar draudzenēm aizlaida uz kādu ballīti. Tā viņa iepazinās ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Tas gan Alisei nekad nav sagādājis problēmas, jo viņa vienmēr ir bijusi atvērta un draudzīga pret jaunām paziņām.
Pienāca rudens un Alise kopā ar savu draudzeni Baibu devās uz kārtējo ballīti, tur pat, savā dzimtajā miestā. Forša mūzika, dejas, nedaudz šampanieša, jo tur pat, kāda cita draudzene svinēja savu dzimšanas dienu. Viss forši.
Nedaudz atūšoties, meitenes piesēda uz sola un vēroja apkārt notiekošo. Meitenes pamanīja, ka šoreiz ir diezgan daudz nepazīstamu cilvēku, bet tas forši- jo vairāk cilvēku, jo labāka atmosfēra un lielāka ballīte.
Ta nu sēdēdamas, Alise un Baiba pamanīja, ka viņu virzienā nāk divi puiši - abi gara auguma, viens ar tumšiem matiem, nedaudz apaļīgs, otrs ar gaišiem matiem, slaids ar skaistu smaidu. Gaišmatainais puisis piegāja pie Baibas, kamēr otrs stāvēja nostāk un gaidīja. Alise nedzirdēja ko gaišmatainais puisis teica Baibai, bet pēc tam, viņš pienāca pie Alises un uzaicināja viņu dejot. Alise nodomāja, kāpēc gan nē, un aizgāja dejot, kamēr Baiba aizgāja dejot ar otru puisi.
Viena neveikla deja bija aiz muguras, jo gan puisis, gan Alise nebija pazīstami un kūtri uzsāka sarunu. Izrādījās, puiša vārds ir Dāvis un viņš ir no Liepājas - vēja pilsētas. Viņš bija iemaldījies šeit kopā ar draugiem, kuri bija vietējie. Attālums gan no Liepājas līdz ballītes vietai nebija mazais - vismaz 300 kilometri. Dziesmai beidzoties, Dāvis pieklājīgi pavadīja Alisi līdz vietai, kur viņa iepriekš sēdēja ar draudzeni un, sameklējis draugu, devās ārā no deju zāles. Alise turpināja izklaidēties, pat nesapzinoties, ka ik pa brīdim uzmet skatu uz zāli un ar skatienu meklēja Dāvi.. Kaut kas šajā puisī bija viņu uzrunājis.
Mūzika skaļi skanēja, dejas turpinājās un jautrība sita aukstu vilni. Alise ar Baibu jau bija nodejojušās tā, ka pēdas jau sāpēja, tāpēc nolēma apsēsties un nedaudz atpūsties. Nepagāja ilgs brīdis, kad Alise pamanīja Dāvi, kurš nāca viņu virzienā. Viņš apsēdās Alisei blakus, apjautājās vai viss kārtībā un uzaicināja uz deju. Abi aizslīdēja uz daju grūdu.. Radās tāda sajūta, ka Dāvis būtu ko sarunājis ar dīdžeju, jo viena pēc otras skanēja lēnās dziesmas. Alises un Dāvja ķermeņi bija sakļauti kopā, viņi juta viens otra sirds pukstus.. Abi runāja par visādām lietām, pamazām viens otru iepazīstot. Abi pat nepamanīja, ka ballīte jau sāk iet uz beigām un daudzi jau paklīduši no pasākuma vietas. Šķita, ka laiks, kādā momentā bija apstājies.
Alisei bija žēl, ka vakars tik ātri būs beidzies. Šķiet, ka arī Dāvis bija līdzīgās domās, jo viņš aicināja meiteni sev līdzi ārā, kur viņš ar draugiem gāja uzpīpēt. Alise piekrita. Tur viņa arī satika citus Dāvja draugus un viņu kopējo paziņu Rihardu. Alisei palika vēsi, tāpēc meitene vēlējās doties atpakaļ uz deju zāli, bet Dāvis, kā īsts džentelmenis, viņai iedeva savu jaku un ar vienu roku viņu apskāva. Tas lika Alises sirdij sisties straujāk un viņa cerēja, ka Dāvis to nemana.
Pēcāk abi devās atkal dejot. Tā kā Alisei dejot ļoti patika, viņai nebija ne mazāko iebildumu. Abi pievienojās Alises draugu bariņam un lēkāja mūzikas ritmā, baudīdami vakaru. Sāka skanēt atkal lēnā dziesma un Dāvis, apķēris Alisi ap vidukli, aizvilka viņu prom no pārējiem, lai dejotu divatā. Viņu ķermeņi atkal sastapās, abi, lai gan tikko iepazinušies, jutās ērti viens otra kompānijā. Un tad, pavisam negaidīti, Dāvis pieliecās un noskūpstīja Alisi uz vaiga.. meitene pārsteigta pavērās viņa zilajās acīs, kas vērās viņējās, gaidot kāda būs meitenes reakcija par to, kas tikko bija noticis. Alise nebija no meitenēm, kas pirmajā dienā mestot kaislīgās nodarbēs ar puisi, bet viņai nebija iebildumu labi izklaidēties, ja tas bija tikai skūpstu līmenī kaut vai tikai vienu vakaru. Viņa bija brīva meitene.
Dāvis, sapratis, ka Alisei nebija iebildumu pret buču uz vaiga, liecās atkal pie viņas sejas, lai šoreiz noskūpstītu Alisi uz lūpām.. tas bija.. Tas bija tik patīkams, lēns un ilgs.. Alise juta kā pār viņas ķermeni pārskrien skudriņas.. Uz brīdi izgaisa viss, kas tobrīd bija apkārt.. bija tikai mūzika un viņi divi... Un tas Alisi zināmā mērā mulsināja. Tā nekad agrāk nebija noticis. Skūpstam beidzoties, abi saskatījās un Alise nodomāja, ka noteikti kā uz delnas ir redzams viņas mulsums par notikušo. Dāvis plati pasmaidīja un izgrieza meiteni pa riņķi, jo skanēja jestrāka dziesma un Alise par to nemaz nebēdājās, jo tas, vismaz nedaudz, mazināja viņas apjukumu un ļāva atbrīvoties.
Tā viņi dejoja visu atlikušo vakaru un kad zālē iedegās gaismas, abi kopā devās ārā. Alise nedzīvoja pārāk tālu no ballītes vietas, tāpēc grasījās iet mājās. Viņa atvadījās no jauniepazītā puiša, kurš, nudien, nevēlējās viņu tā pat vien palaist. Par visām varītēm Dāvis gribēja Alises telefona numuru, ko pēc ilgas domāšanas un jokošajās meitene tomēr iedeva un atvadījās.
Viņa devās mājās.. pagājusi pāris metrus, viņa izdzirdēja, ka kāds sauc viņas vārdu. Tas bija viņš.. Dāvis bija sarunājis ar draugiem, ka tie viņu pagaidīs, kamēr viņš pavadīs Alisi līdz mājām, lai gan nezināja, cik tālu tas ir. Alise apstājās un izbrīnīta un ar smaidu uz lūpām teica - kas tad nu? Vai tad vakars nav jau beidzies? Dāvis atsmēja- Negribu tevi vienu laist tumsā iet uz mājām, lai cik tālu tas arī nebūtu. - un maigi satvēris Alises roku devās viņas māju virzienā...
