Un beidzot arī 30. daļa!!!
Uzgājām augšā uz numuriņu, nolikām koferus un nokritām uz gultas, abi bijām diezgan pārguruši no garā ceļa, bet nolēmām aiziet paēst uz pilsētu. Paņēmām visu nepieciešamo, aizslēdzām numuriņa durvis un devāmies uz pilsētu. Šeit visapkārt bija tik skaisti Eifeļa tornis, strūklakas, mazas ieliņas un protams tas, ka man blakus bija Ralfs visu padarīja vēl skaistāku. Iegājām, kādā kafejnīcā un pasūtījām saldējumu ar mērci.
Pēc brīža mums atnesa porcijas, tās bija glīti saliktas, divas saldējuma bumbiņas, pāri tām mērce un viss izrotāts ar šokolādes skaidiņām, un piparmētru lapiņām. Visu apēdām, samaksājām un devāmies pastaigāties.
***
Bijām atgriezušies viesnīcā ļoti, noguruši un izdomājām pagulēt, abi devāmies uz gultu un iekritām spilvenu un segas skavās. Kad es pamodos Ralfs vēl gulēja. Paskatījos pulkstenī ir tas rādija, ka ir seši vakarā. Aizgāju un apsēdos uz krēsla pie galda, un izvilku no somas, telefonu. Sāku darboties gar telefonu un pat nepamanīju, ka Ralfs ir pamodies, līdz brīdim, kad viņš pienāc man no mugurpuses un apķēra. Es noraustījos, bet tad pagriezos un noskūpstīju Ralfu.
„Ko tu gribētu vakarā darīt?” viņš jautāja.
„Palikt ar tevi numuriņā un izbaudīt tavu klātbūtni,” es noteicu un noskūpstīju Ralfu vēlreiz.
Mūs iztraucēja mana telefona zvans, zvanīja Liza.
„čau, tu jau Parīzē?” viņa jautā.
„Jā, esmu,” priecīgi saku.
„Jauki, neaizmirsti man nopirkt suvenīru, bet ne jau dēļ tā es zvanīju,” viņa teica.
„Kāzas būs Augustā,” viņa priecīgi saka.
„Kurā?” es jautāju.
„1. Augustā,” viņa spiedzot saka.
„Mīļā, apsveicu,” es spiedzoši saku.
„Labi atā, dārgi,” viņa nosaka.
„Atā,” atbildu un nolieku klausuli.
Nolieku telefonu un ar smaidu sejā aizeju pie Ralfa, apsēžos viņam blakus un ielieku galvu viņam klēpī.
„Ar ko tu runāji?” viņš jautāja.
„Lizu,” atbildu.
„Ko viņa teica?” Ralfs jautāja.
„Viņa precēsies,” es spiedzot saku un cieši apķeru Ralfu.
„Kad?” Ralfs priecīgi jautā.
„1. Augustā,” saku un noskūpstu Ralfu.
„Tu gribētu, kādreiz ar mani precēties?” Ralfs nopietni jautāja.
„Nu laikam, jau,” nedaudz šaubīgi atbildēju.
„Kāpēc tu šaubies?” viņš jautāja.
„Tāpēc, ka es nezinu, kā izvērtīsies mūsu attiecības, pēc mēneša vai trim,” nedaudz bēdīgi nosaku.
„Es tev solīju, ka nepametīšu tevi, es solījumus, vismaz tev, turu,” viņš nosaka un pievelk mani sev klāt, un cieši apskauj.
„Es ceru,” nosaku un pieglaužos Ralfam.
Tā mēs tur sēžam apķērušies, kādu laiku viņš lēnām mani atlaiž un sāk skūpstīt, viņš vel nost man kreklu un šortus, Ralfs to visu dara tik maigi, ka man dažreiz ir sajūta, ka esmu porcelāna lellīte, kura ir jāsargā, dažreiz tā arī ir. Es palieku rokas zem viņa krekla un sajūtu presīti, tā ir cieta un ļoti vīrišķīga. Manas rokas lēnām slīd pa viņa ķermeni, un viņa rokas pa manu. Es ar viņu kopā jūtos tik labi, kā nekad agrāk.
***
Nākošajā, rītā pamodāmies diezgan agri, bet nolēmām pavārtīties pa gultu, jo nekur nav jāsteidzas.
