Ceru, ka ir pietiekami gara. ;D
Nākoša nedaudz vēlāk, izbaudiet!
„Tu esi pirmais puisis, kurš ir ar mieru fotografēties,” smejoties teicu.
„Pagaidi, es labāk aiziešu pakaļ fotoaparātam,” Ralfs noteica un aizskrēja.
Pēc brīža viņš atgriezās ar fotoaparātu un sāka mani fotografēt, bet es viņu ar telefonu. Vēlāk mums izdevās ļoti skaista bilde abiem kopā un, protams, arī bilde ar Pūciņu.
„Un, kur mēs liksim šīs bildes?” es jautāju.
„Nu es nezinu, kā tu, bet es tās vērošu, kad tevis nebūs blakus,” Ralfs skatīdamies bildes noteica.
„Es uzlikšu, kā fonu telefonam,” noteicu un iesmējos.
„Tu esi ļoti skaista, arī bildēs,” viņš noteica un pasmaidīja.
„Man ļoti reti sanāk skaistas bildes,” es teicu.
„Kāpēc?” viņš jautāja.
„Tāpēc, ka bildes sanāk skaistas, tad, kad es smaidu no sirds,” noteicu.
„Mēs piektdien lidosim?” Ralfs iejautājās.
„Jā, tāpēc šodien braucam uz manu dzīvokli, es salikšu mantas čemodānā,” noteicu un paskatījos uz Ralfu.
„Labi, varam braukt tagad, bet tad tu dzīvosi pie manis?” viņš jautāja.
„Jā,” noteicu un samīļoju Ralfu.
Mēs paēdām brokastis un bijām gatavi braukt, aizbraucām līdz manam dzīvoklim un pie durvīm mētājās zīmīte.
„Ralf, es negribi skatīties, kas tur rakstīts,” noteicu un piespiedos pie Ralfa.
Ralfs pacēla zīmīti un lasīja čukstus, bet es dzirdēju: „Es vēl atgriezīšos!”
„Man ir bail no viņa, ja nu viņš atnāk, tad, kad esmu pie tevis viena? Ko es darīšu tad?” es apķerdama Ralfu jautāju.
„Neuztraucies es izdomāšu,” Ralfs mani mierināja, un es slēdzu vaļā durvis.
Mēs iegājām dzīvoklī un es devos uz istabu krāmēt koferi, bet Ralfs piesēdās pie datora un ieraudzīja, ka man ir printeris, paredzēts foto drukāšanai. Viņš pieslēdza manu telefonu datoram un izdrukāja mūsu kop-bildi.
„Es aiziešu pazvanīt Lizai,” noteicu un paņēmu no viņa, savu telefonu.
„Labi, es izdrukāju bildi,” viņš noteica un parādīja bildi.
„čau, saulīt,” noteicu, kad Liza pacēla.
„čau, mīļā,” viņa atbildēja.
„man tev ir daudz, kas jāpastāsta, negribi satikties, kāda kafejnīcā?” iejautājos.
„vari pēc stundas?” Liza jautāja.
„Jā, tajā, kura parkā, ja?” teicu.
„Jā, atā,” viņa noteica un nolika klausuli.
***
„Mīļais, es pēc stundas satikšos ar Lizu, ” noteicu.
„Labi, es palikšu tavā dzīvoklī,” viņš noteica un noskūpstīja mani.
„Tev nebūs garlaicīgi?” jautāju.
„Nē, es paēdīšu,” viņš atteica.
Līdz satikšanās laikam, kārtoju koferi, bet Ralfs gulēja gultā un vēroja, katru manu kustību un pie reizes skatījās bildes manā telefonā.
„Labi, es iešu,” noteicu un gribēju iziet, bet Ralfs mani apturēja.
„Neesi ilgi,” viņš noteica un kaislīgi mani noskūpstīja.
***
Aizgāju līdz kafejnīcai un ieraudzīju Lizu, metos viņai ap kaklu un saspiedu draudzeni. Abas bijām apsēdušās, pasūtījām kokteiļus un gaidījām, kad mums atnesīs.
„No ko tu gribēji man stāstīt?” Liza ar nepacietību man jautāja.
„Trīs jaukas lietas,” es teicu.
„Nu ātrāk stāsti,” draudzene jau nepacietībā virpināja salveti rokās.
„Nu pirmā ir tā, ka es piektdien braucu uz Parīzi,” es smaidot teicu.
„Ralfs pacentās ja, nu man prieks,” draudzene ar platu smaidu sejā noteica.
„Otrā ir tā, ka Ralfs man uzdāvināju mazu mīļu kaķēnu, parādīšu bildi,” noteicu un parādīju viņai kaķēna bildi.
„Aww, tavs Ralfs ir baigais mīļums, no tā cik es viņu pazīstu nešķita, ka viņš ir tāds jaukums,” Liza noteica un paņēma no manām rokām telefonu, lai apskatītu citas bildes.
„Un trešais ir tas, ka es pārvākšos dzīvot pie viņa, jo mani vajā Pauls,” noteicu ar nedaudz stulbu smaidu sejā.
„Tas Pauls, tas pats?” Liza izbrīnīta jautāja.
„Jā, gan, vakar, kad biju pie Ralfa, viņš mani centās uzvarot, labi, ka Ralfs bija mājās,” noteicu ar dusmīgu skatienu.
„Nu, bet vismaz pārvāksies pie Ralfa,” viņa noteica un uzsmaidīja.
„Tas, gan,” es uzsmaidīju pretī.
„Ja, kas man arī ir jaunumi,” Liza noteica, „ gribēju sagaidīt īsto brīdi, kad tev to pateikt!”
„Saki, kas?” es uztraukti teicu.
„Nu redzi ir tāda lieta,” draudzene speciāli vilcinājās.
„Nu, saki, taču,” es ziņkārīgi jautāju.
„Cik ilgi tu būsi Parīzē?” viņa jautāja.
„Nākošnedēļ svētdien esmu te,” atbildēju.
„Tas labi,” draudzene teica.
„Nu taču nevelc garumā saki,”
„NU vakar bija tāda lieta, kad Edvards mani bildināja,” draudzene spiedzot teica.
„Ak, šausmas, nopietni? Apsveicu,” spiegdama teica un liecos pāri galdam samīļot draudzeni.
„Un, kad būs kāzas?” es jautāju.
„To es vēl nezinu, bet, kad uzzināšu, pateikšu,” draudzene ar platu smaidu sejā teica.
„Mēs jau vēl satiksimies, bet tagad es iešu, Ralfs mani gaida,” noteicu un pasmaidīju.
„Labi, labi balodīši, tu atved man kaut ko no Parīzes,” viņa noteica un samīļoja mani.
„Noteikti,” atvadoties noteicu un devos uz dzīvokli.
