Pamodos no smilkstieniem,kurus es pazinu. Tādu nebija nevienam citam. Es nespēju aizmigt un samierināties ar domu, ka ar Tevi kaut kas nav labi. Piecēlos un piegāju pie loga. Bija nakts. Es Tevi neredzēju. Izgāju laukā un mēģināju Tevi atrast. Tur Tu biji. Tu gulēji pie mazā koka šķūnīša. Pēkšņi man galvā iešāvās visbriesmīgākās lietas, kas ar Tevi varēja notikt. Es saudzīgi paņēmu Tevi rokās, cerēdama, ka Tev nesāpēs. Tu iesmilgstējies un pieglaudi savu galvu man cieši klāt. Es baidījos,ka varētu Tevi zaudēt. Tu biji vienīgais uz kuru es varēju paļauties,kuram vienmēr pietika laika priekšs manis, kad es Tev stāstīju visu,kas man bija uz sirds-Tu skatījies uz mani tādām acīm it kā visu saprastu. Tu nebiji kā daļa cilvēku, kuriem nevarēja uzticēties, Tev varēja stāstīt visu, zinot,ka tas būs tikai mans un Tavs noslēpums. Spožāk par visām ugunīm vienmēr mirdzēja Tavas acis, bet tikai šoreiz tumsā es tās nespēju saskatīt. Jutu, cik strauji sitās Tava sirds. Ienesu Tevi iekšā un nogūldīju uz gultas. Es ieskatījos Tavās acīs, tajās nebija ierastā mirdzuma. Tavs skatiens izteica visu. Vienmēr Tu uzklausīji mani, nu bija otrādi. Es mājās biju viena un nezināju kā Tev palīdzēt. Vēlreiz paņēmu Tevi rokās un raudot lūdzos, lai Tu izdzīvotu. Mēs viens otram lūkojāmies acīs. Manas acis aizmiglojās ar asarām un es aizvēru tās ciet. Pēc īsa brīža biju spiesta tās atvērt, jo vairāk nejutu Tavus straujos sirdspukstus un silto elpu,kas bija sildījusi mani. Tavas acis bija sastingušās skatoties manī. Pēdējos savus dzīves mirkļius Tu biji vērojis mani. Es piekļāvu Tevi sev cieši klāt, asaras bira pār vaigiem. Noskūpstīju Tevi, ielūkojos pēdējo reizi Tavās-man tik ļoti mīļajās acīs, kuras man mūžam pietrūkss. Es maigi aizvēru tās...
