Tu neesi tāds kā mēs {5}1

Nedienu bērns

Puika vienlaicīgi bija gan priecīgs, gan nobažījies, kad brauca uz viņa jaunajām mājām, ar jauno ģimeni." Vai drīkstu Jūs..." bailīgi prasīja zēns, "saukt par mammu un tēti?" Viņa jaunie vecāki saskatījās un viņu sejās iemirdzējās smaids, tas bija gluži tāds pats, kā tad, kad puiku adoptēja viņa iepriekšējie audžu vecāki, no kuriem viņš aizbēga. Zēns sajuta vēsumu, un viņš maigi sagrāba meitenes roku. Meitene iegrimusi domās sajuta pieskaramies vēso roku, paskatījās uz to un tad pacēla galvu pret zēnu. Viņi saskatījās un ar plašu smaidu un uzpūstiem vaigiem skaļi iesmējās. Viņu vecāki palūkojās uz mašīnas aizmuguri, un piebiedrojās jautrīšu kompānījai. Te pēkšņi meitenes acis iepletās: "Tēt, ceļš!"

Pēc stundas...

"Puika nāk pie samaņas!" kāda skaļa, nepazīstama balss iesaucās. Zēns atvēra acis. Viss likās tik spožš, visur puikas ausīm sekoja skaņa... "Kas te notiek?" zēns miegainā un aizsmakusī balsī jautāja visiem, kurus dzirdēja. "Klusu, klusu, bērniņ, atpūtini savu ķermeni..." ierunājās maigāka balss, "vai vēlis, lai tev pastāstu, kas ar tēvīm ir noticis?" Zēna acis pievērsās skaņām un piekrītoši pakratīja galvu. "Tu esi guvis vieglus ievainojums..." "Kas notika ar meiteni?" puika satrauktā balsī pārtrauca medmāsu. "Nekusties, tu neēsi tam vēl gatavs, ar meiteni viss ir kārtībā!" ārste mierināja puiku. "Un mani audžu vecāki?" zēns apjautājās. "Tavai mātei ir viegls smadzeņu satricinājums, bet tēvs ar smagām traumām tagad guļ operācijas zālē." Zēnā bija sajūtams satraukums. Pēc mirkļa puika aizmiga...

Pa to laiku pamātes palātā...

"Māt, māt, vai tu mani dzirdi?" meitene nometusies ceļos pie savas pamātes gūltas klusi, nobēdājusies prasīja pēc viņas. Māte sadzirdējusi saucienus lēnām pagrieza galvu pret meitu: "Meitiņ, vai tā esi tu?" "Es, es, tā esmu es!" meita satvērusi mātes roku ar izraudātu seju priecīgi atbildēja. "Puika, kas noticis ar puiku?" noprasīja pamāte. Meita samūlsa... "Ja es tomēr neizdzīvoju..."māte nolaidusi acis pieļāva, "turies pie puikas, es viņam ticu." Meita iepletusi acis sasteigti atbildēja: "Es turēšos, es apsolu, tikai lūdzu neaizej, lūdzu..." meitiņa sāka histēriski raudāt. To sadzirdēja ārsti un aizgāja nomierināt meitiņu un lai neuztrauktu māti izveda viņu no palātas. Meitene piegāja pie viena no dežūrējošajiem ārstiem un paraustīdama daktera žaketes malu prasīja: "Vai es varu apciemot puiku?" Ārsts nolieca galvu pret meiteni un atbildēja: "Es aiziešu apraudzīt, vai viņš ir gatavs apmeklātājiem!" Ārsts iegāja zēna palātā. Pēč brīža viņš iznāca ārā un atbildēja meitiņai: "Viņš guļ, varbūt vēlāk..."

Pēc neilga laiciņa...

"Es nevaru izturēt!" meitene saspiedusi plaukstas kulakos sev pikti sacīja. Viņa palūkojās vai neviens neskatās un iegāja zēna palātā, apsēdās uz soliņa un ilgi vēroja zēnu. Tad viņa sāka ar sevi runāt: "Bet kas ir tas, pie kā es turos? Ko es viņā esmu saskatījusi? Ja nu viņš nemaz nav tas ko vēlos? Esmu gan es neizlēmīga! Dīvaini, vai viņš mani dzird? Visvieglāk runā esot tad, kad tu redzi to par kuru vēlies runā, bet viņš tevi nedzird... Man tā vismaz liekas... Nu tad vismaz jāizmeiġina teorija!" meitene pasmējās, "Mīļo, puika... Nē tā es nevaru sākt, varbūt mīļo kaķīt? Ne, fuj, galīgi garām... Mīļo tu, arī neder, es nezinu..." Te pēkšņi puika piecēlās sēdus nobučoja meiteni uz vaiga un sacīja: "Varbūt sāc šādi?" Meitene pasmaidīji, tā it kā gribētu smieties ar aizvēŗtu muti. Te abi izgāja no palātas un apsēdās uz dīvāniem uzgaidāmajā telpā. Te meitenei nez no kurienas radāš jautājums: "Kā tu nonāci bērnunamā?" Puika ievilka elpu un sāka stāstīt: "Kas es vēl nebiju dzimis mani vecāki ļoti gaidīja mani, viņi bija priecīgi, ka es būšu viņu pirmais bērns. Mans tēvs kādu rītu pamodās, piegāja pie manas mātes noglaudīja mani jeb manas mammas punci, jo es biju tajā," zēns pasmaidīja, "Tad viņš iedeva buču mammai, atvadījās no savas mammas, kura dzīvoja ar maniem vecākiem un aizgāja uz darbu, viņš bija kalnracis. Pēc vairākām stundām mana mamma saņēma zvanu, par to, ka raktuves ir iebrukušas un mans tētis pazudis bez vēsts. Pēc 3 dienām piedzimu es, mamma nevarēja izturēt sāpes un nomira, to visu man izstāstīja mana vecmamma, kura arī mani uzaudzīnāja, bet kad man bija divi gadi, arī viņa nomira un mani ievietoja bērnunamā... Tāds lūk ir mans stāsts!" Meitene saskuma un zēns redzot viņas acīs asaras ko iedomājās: "Bet... viss kas notika ar mūsu ġimeni ir manis dēļ, viss ir saistīts ar mani, esmu nedienu bērns!" "Ne, tu neēsi, tu neēsi tāds, tā ir tikai sagadīšanās!" Pēc mirkļa pie abiem jauniešiem pienāca ārssts ar skumju skatu un lēnām sacīja: "Jūsu patēs ir miris, man ļoti žēl!" Puika asi palūkojās un meiteni, kura tobrīd iegrima vēl lielākās asarās un skaļi iesaucās: "Nu, vai redzi?" Un aizskrēja...