Dzīves realitāte
...Puika skrēja ko kājas nes. Izskrējis no ļauno cilvēku mājas viņš sev priekšā pamanīja taku kura bija pārklāti ar dīvainu, pelēku masu. Zēns uzkāpa uz tās, pietupās un to aptaustīja. Pēkšņi puika izdzirdēja dīvainu signālu, kurš traucās viņam tieši virsū. Zēns knapi izvairījās no sadursmes. Viņam garām aiztraucās smagā fūre un tās šoferīts vēl paspēja nobļauties: "Ko vazājies pa ielu, sīkā kaza?" Zēns aizdomājās, bet viņam šai nodarbei nebija atvēlēts ilgs laiks, jo izdzirdēja ļaunos cilvēkus. Zēns no zemes atspēries aizrikšoja tālāk. Ar pēdējiem spēkiem izskrējis no tumšā rajona ieraudzīja ļoti lielu, biedējošu un spožu vietu - lielpilsētu. Puika šādu vietu vēl nebija redzējis, jo Annas tante viņu tālāk par bērnudārza pagalmu nelaida ārā. Zēnam garām pagāja vairāki cilvēki un tad viņš atcerējās, ko bērnunamā viņam mācija par to pie kā jāvēršas pēc palīdzības. Puika pieskrēja pie kādas sievietes. Viņa bija veca un nevarīga ar pārtikas maisiem rokās. Zēns tai lūdza: "Palīdziet, lūdzu palīdziet!" Tantiņa uz puiku paskatījās un izliekoties ka neko nedzirdēja aizgāja zēnam garām. Puika piesita kāju pie zemes un pie sevis nomurmināja: "Nu protams..." Zēns skrēja uz vietu kur ir lielāka sabiedrība, pēkšņi viņu aiz apkakles noķēra pašvaldības policists, pacēla puiku savā acu līmenī un bargi vaicāja: "Kapēc skrien pāri sarkanajai gaismai?" Zēns domīgi atbildēja: "Kādai gaismai?" Policists to sabāra: "Neizliecies, varēji vismaz atvainoties un pateikties Dievam, ka tevi nesabrauca." Puika atcerējās: "Bet, bet... man dzenās pakaļ cilvēki kas mani grib nolaupīt!" Policists tam neticīga atbildēja: "Ja, ja... Cik, jums mūsdienu jaunatnei ir liela fantāzija!" Tad pašvaldībaspolicists zēnam atvēra durvis policijas mašīnai un pavēlēja: "Rausies nu tik iekšā" Zēns iekāpa ar. Policists iedarbināja automašīnai motoru un puikam vaicāja: "Nu, kur tu dzīvo?" Zēns padomāja un tad nosauca bērnunama atdresi: "Ābolu ielā 4" Policists puiku aizveda uz bērna "mājām". Izkāpis no mašīnas viņš priecīgi aizskrēja līdz bērnunama durvīm. Visi bērni viņu pamanīdami skrēja viņu samīļot. Annas tante pārsteigta ieraudzīdama zēnu apvaicājās: "Puika, ko tu te dari?" Zēns pasmaidīja un gāja apskaut arī Annas tanti. Tad viņa sejā parādījas kas dīvains. Zēna sejā varēja saskatīt gan bēdas, gan izbrīnu, gan pārsteigumu. Viņš paskatījās uz Annas tanti un apvaicājās: "Annas tant... kur palika tā aburošā meitene, kuru es mīlēju?" Visi bērni šo jautājumu dzirdēdami apmūlsa un it kā atslēdzās no smiekliem un jautrības. Annas tantē bija jūtams nelielas bažas, viņa kļuva vēsa un viņai sāka trīcēt rokas, tad viņa bailīgi paskatījās uz zēnu: "Puika, viņa ir adoptēta." Zēns sāka raudāt, tad turēdams acis ar rokām ciet, lai citi neredz viņu sērojam, viņš izskrēja ārā no bērnunama un aizbēga. Viss ko viņš zināja par adoptēšanu, bija mokas, bailes un sāpes, un atceroties Annas tantes un savu draugu reakciju, viņš saprata ka daiļā meitene ir nosista, jo viņa nepaspēja aizbēgt.
