Kāda vasaras vakara pārdomas par tēmu DRAUGS. Mazliet skolnieciski, tomēr no sirds.
Mēs ikdienā tiekamies ar dažādiem cilvēkiem un katram no viņiem mūsu vērtību skalā ir ierādīta kāda konkrēta vieta. Šķiet, viens no augstākajiem plauktiņiem ir iedalīts draugiem. Tomēr man ir sācis šķist, ka pēdējā laikā sabiedrībā mazliet par daudz ir idealizēts drauga tēls. Ka draugs ir tas, kas vienmēr ir blakus gan priekos, gan bēdās. Ka ar draugu vienmēr ir par ko runāt. Ka draugs būs gatavs Tevis dēļ celties un iet kaut līdz pasaules malai kaut nakts vidū. Kāds, kuram vari uzticēt savas domas un slēptās vēlmes un zini, ka tās netiks nekur publiskotas tālāk... Tomēr laiku pa laikam nākas uzdot sev jautājumu – vai es pats(i) spētu būt tāds draugs, kādu esmu idealizējis(usi)?
Mūsu dzīvēs ienāk tik ļoti daudz un dažādu cilvēku, bet cik no viņiem arī pēc gadiem tiek dēvēti par draugiem? Tādiem, ar kuriem var satikties kaut tikai reizi gadā, bet viņi tik un tā ir Draugi? Vai mēs pēc pārāk augstiem kritērijiem reizēm nevērtējam tos, kas mums ir blakus ikdienā? Arī tos, kas diez vai kādreiz mūsu dzīvēs ienāks kā īsti Draugi... Kādā pētījumā bija minēts, ka draugu loks cilvēkam pa 80% nomainās apmēram 7 gadu laikā. Ko iesākt ar pārējiem 20%? Cik no tiem ‘saglabājas’ vēl pēc 14, 21, 28 gadiem vai vēl tālāk?
Katram reizēm uznāk brīži, kad kāds ir ne tā paskatījies vai kolēģis liktenis ir izspēlējis kārtējo negaidīto kārti un noskaņojums ir tālu no tā, kādu vēlētos redzēt pats sev, kur nu vēl citam... Brīži, kad gribas stabilu plecu blakus un kādu, kas atbalstīs, bet, vai draugs ir ēzelītis, kam var uzkraut nastu – lūdzu, stiep? Katram jau mums problēmas ir tādēļ, lai risinot no tām kaut ko iemācītos, nevis uzkrautu tās citam.
Es reizēm domāju, ka ir jāizbauda mirkļi ar draugiem, kas ir konkrētā brīdī, jo aizejošam vilcienam skriet pakaļ vērts ir gaužām reti, tomēr reizēm ir. Arī draudzība dzīvē ienāk un aiziet un reizēm varbūt tai ir jāļauj iet, lai dotu vietu atkal jaunai, saglabājot atmiņas par mirkļiem un piedzīvojumiem, kas bijuši īpaši labi.
Jo... Draugs jau nav sunītis, kuru piesiet saitītē un vest visur sev līdzi, un kas vienmēr priecāsies Tevi ieraugot – katrs mēs tomēr ikdienas notikumus pārdzīvojam savādāk un mēdzam netīšām uzbrukt vai uzbrēkt cilvēkiem, kas to nebūt nav pelnījuši... Un reizēm ir gaužām grūti saprast, kur robežojas tīšais un netīšais, tomēr katra paša izvēle ir vai uzbrukumu uztvert personīgi, apvainoties un bojāt sev dienu, vai pieņemt, ka vienkārši gadījies pa ceļam un otram no šī uzbrukuma ir kļuvis vieglāk.
Patiesam draugam ne vienmēr ir jāatrodas blakus – pārlieks tuvums reizēm draudzību tieši sagrauj, nevis nostiprina... Reizēm draudzības uzturēšanai vajag vien nieka pāris nenozīmīgu īsziņu mēneša laikā vai pat vēl retāk, bet tu zini, ka neesi aizmirsts. Tas pieckāršo satikšanās prieku pat tad, ja neesat tikušies mēnešiem vai pat gadiem. Īstai draudzībai arī laiks ir draugs.
Mēs reizēm sakām, ka nevēlamies, lai kāds mums grūtā brīdī tuvotos, bet patiesībā to ļoti vēlamies. Un ej nu cilvēks saproti – kā īsti reaģēt uz otra noslēgšanos sevī?
Ja vēlies draugu, kas vienmēr ir blakus, vienmēr klausa, vienmēr ir priecīgs un gatavs ziedoties Tevis dēļ, tad labāk tomēr, manuprāt, būtu iegādāties kucēnu, izaudzināt un izdresēt suni, kuru Tu pazīsti no purniņa līdz astes galam. Bet arī tam reizēm var uznākt rakstura untumiņi...
