Tikko nolaidāmies Rīgā. Izsaucu taksi lai aizved līdz Automašīnu veikalu Audi. Samaksāju šoferim. Ieejot veikalā apskatīju vairākus variantus. Beigās izlēmu paņemt Audi a7. Melna un skaista. Samaksāju par mašīnu un devos uz labākās draudzenes māju.
Viņa dzīvo nedaudz tālāk no manis. Izskāpu no mašīnas devos uz vajadzīgo dzīvokli. Pie durvīm es apstājos ievilku dziļi elpu un piezvanīju pie durvīm. Tās atvēra mana draudzene Krista bet es atbracu pie Elīnas.
Elīza.- Es atvainojos jūs varētu pasaukt Elīnu Liepiņu?
Krista.- Jā tulīt.- Elīn pie tevīm.- Meitene nobļāvās
Elīna.- Labdien. Jūs ko vēlējāties?
Elīza.- Jā vēlējos gan.
Krista.- Es atvainojos bet es jūs kautkur esmu redzējusi. Tikai es nevaru atcerēties kur.
Elīza.- Varbūt ttagad atcerēsieties.- iedevu viņai bildi kur mēs esam visas trīs,tā bija diena pirms manas aizbraukšanas.
Krista.- Ak mans dievs..- Elīzāā.- Meitene mani apskāva bet es tikai pasmējos.
Elīna.- Bet kā tu? Ko tu te?
Elīza.- Varbūt sākumā parsteigsim bračinu un māsu. Un pēc tam parunāsim. Kas,kapēc,ko te,kur tur visus šos jautājumus pēc tam davaj savles taisās.
Elīna.- Esam jau gatavas.
Nogājām lejā un braucām uz manas mammas māju. Visu ceļu smējāmies un atcerējāmies bērnības laikus. Piebraucām pie mājas es izskāpu. Paslēpos aiz meitenēm. Elīna piezvanīja pie durvīm.
Mamma.- Ou meitenes kāds pārsteigums. Nākat iekšā. Viņas iegāja iekšā un es ar aiz viņām bet veljoprojām slēpjoties.
Elīna.- Ziniet Elīza mums nav kādu laiku rakstījusi varbūt jūs kautko zinat?
Mamma.- Nē meitenes viņa man rakstīja vakar,bet šodien nav neko rakstījusi.
Krista.-Žēl.
Brālis.- Par ko jums žēl?
Manu brāli sauc Linards viņš ir tikai 2 gadus vecāks par manīm.
Elīna.- Tapēc ka tava māsa mūs ignorē bet tavai mammai viņa rakstīja vakar.
Brālis.- Man šodien no rīta uzrakstīja čau.
Mamma.- Man pietrūks Elīziņas. Viņa tagad varētu būt šeit.
Brālis.- Jā sīkā vienmēr smaidīja un nevarēja nesmaidīt pretī. Viņai visi puiši skrēja pakaļ bet es atgaiņāju.
Krista.- Lūk kapēc viņa ar tevi strīdējās.
Elīna.- Nu nē viņa man teica ka viņš ir pārāk greizsirdīgs.
Man apnika slēpties.
Elīza.- Varbūt dažreiz tas bija labi,bet viņš ir vienīgais vīrietis kuru es stirpri mīlu.
Mamma ar brāli šokā skatījās uz manīm. No istabas iznāca sīkā māšele. Viņa ienāca virtuvē tad sastinga ieraugot mani bet ātri atjēdzās un spiegdama skrēja pie manis.
Manu māsu sauc Linda. Kad mēs aizbraucām viņai bija tikai 3 bet tagad viņai ir 11 gadiņi.
Māāsāā.- Linda bļāva.
Tad jau arī brālis atjēdzās u apskāva mani. Un tad mamma.
Mamma.- Tā uz cik ilgu laiku tu te būsi?
Elīza.- Iespējams es nebraukšu atpakaļ. Te ir manas mājas. Un turklāt es jau nopirku namu kur būs juriģiskais birojs. Un meitenes es vēlos lai esat manas sekretāres.
Elīna un Krista.- Protams.- Reizē iekliedzās.
Brālsi.- Bet kapēc tieši te? Kapēc ne anglijā?
Elīza.- Patiesībā man tur ir birojs bet es to iedevu tētim. Viņš pieskatīs bet man ik pa laikam būs jaaizbrauc. Un es gribu te. Es nevēlos braukt atpakaļ. Man visa ir par daudz. Turklāt meitenes arī advokātes + manas sekretāres. Ko var vairāk vēlēties? Bet tas vēl nav viss.
Mamma.- Kas tad vēl?- Satrakti jautāja.
Elīza.- Esmu stāvoklī.
Brālis tajā brīdī dzēr kafiju un tagad tā atrodas uz galdiņa un grīdas. Tiklīdz izdzirdēja ka esmu stāvoklī viņš izšpļāva un aizrijās ar kafiju.
Brālis.- Ko?
Elīna.- Bet tas taču ir lieliski.
Nelikos ne zinis par brāli.
Krista.- Kura mēnesi tu esi? Kas ir tēvs?
Elīza.- Un tur jau ir problēma.
Brālis.- Kas par problēmu?
Elīza.- Esmu otrajā mēnesī. Par to uzzināju pirms pāris dienām. Bet pirms nedēļas es sastrīdējos ar cilvēku no kura gaidu bērnu un izšķīros. Viņš nezin ka esmu stāvoklī un nemazam negribu lai uzzin.
Elīna.- Kapēc?
Brālis.- Ļauj minēt ar citu salaida?
Elīza.- Jā.
Brālis.- Starpcitu pie mums brauks Jēkabs ar sau draugu Benu.
Elīza.- Ko nē. Lūdzu.
Brālis.- Kapēc? - Nesaprašanā jautāja
Elīza.- Tapēc ka es esmu stāvoklī no Bena.
Krista.- Nu būs sūdi.
Elīza.- Ahā. Esmu ļoti nogurusi un vēlos iet gulēt.
Mamma.- Arlabunakti.
********* Nākamajā dienā *********
Ar meitenēm devāmies uz biroju lēnām visu iekārtojām. Katra savu kabinetu. Pēc tam sapratām ka vajag nolīgt trīs sekretāres un izlikām sludinājumu. Bija jau pieci vakarā un mēs devāmies un kafejnīcu.
Paēdām. Runājām par bērnības laikiem un smējāmies.
Krista.- Atceries tu biji kopā ar Kristeru
Elīna.- Tu ar viņu divus gadus biji kopā.
Elīza.- Jā,tas bija 8 klasē un es zaudēju nevainību ar viņu. A kas?
Elīna.- Viņš sēž aiz tevīm.
Kad Elīna pateica mana sula tika izšpļauta un es klepoju.
Kristers.- Sveikas meitenes. - Viņš paskatījās uz manīm- Ar jums viss kārtībā?
Elīza.- Jā jā jā.
Meitenes knapi smieklus turēja.
Krista.- Krister kā tev pa dzīvi? Ar Elīzu neesi runājis?
Kristers.- Neesmu ar viņu runājis kopš viņa aizbrauca.
Elīna.- Ko tu muldi. Viņa takš tava pirmā milestība.
Kristers.- Nu nopietni.
Elīna.- Tu sēdi tagad viņai blakus un vēl nesen prasiji vai ar viņu viss kārtībā.
Tagad meitenes izsplūda smieklos.
Elīza.- Sveiks Krister.
Kristers.- Sveika. Tu vēl skaistāka nekā biji kad aizbrauci.
Elīza.- Ko tu muldi.
Kristers.- Un veljoprojām tik mežonīga.
Elīna.- Brīnos ka Linards nedzenāja tevi prom no Elīzas.
Kristers.- Kā tev gāja Anglijā?
Elīza.- Nu nomācijos par advokāti. Satikos ar zēniem. Atvēru savu biroju. Satiku kādu jauku puisi vārdā Bens. Pec tam viņš salaida ar citu. Uzzināju ka esmu stāvoklī. Tagad sēžu te un nemaz nedomāju braukt atpakaļ, ja nu vienīgi apciemot tēti.
Kristers.- Tas Bens gadījumā nebrauks nākam nedēļ pie tava brāļa?
Elīza.- Tas pats. Viņš neko nezin un man nav ne mazākās vēlēšanās viņam kautko teikt.
Kristers.- Jā vot tā ir mūsu Elīza.
Elīna ar Kristu aizgāja iepirkties bet es ar Kristeru paliku.
Elīza.- Ar ko tu nodarbojies?
Kristers.- Tēva bizness pārgāja uz manīm.
Elīza.- Tad jau tu baigais mums.
Bens.- Atradi sev mierinājumu jau citā.
Elīza.- Ko tu te dari?.- Šokā jautāju
Bens.- Atbraucu pie sava drauga ciemos
Elīza.- Nu tad ej un netraucē man dzīvot.
Bens.- Nu jā tagad jau cits.
Elīza.- Tev labāk neko nezināt.
Kristers.- Viņš nezin
Bens.- Kas man būtu jāzin?
Kristers.- Tas ka viņa ir
Elīza.- Krister klusē.
Bens.- Kas tev ir?
Elīza.- Nekas dzīvo laimīgs.
******************** Pēc 5 gadiem *************
Pēc strīda ar Benu es aizbraucu uz laukiem. Tur piedzemdēju meitiņu viņu sauc Selēna. Dzīvoju netālu no mammas. Man ir privātmāja. Es bieži braucu pie tēta ar mazo. Viņa ļoti labi māk runāt. Viņa ir īsts Eģelītis un ieraugot viņu sejā vienmēr rotā smaids.
Jau trīs mēnešus satiekos ar Kristeru. Parasti viņš paliek pie manīm jo Selēnu negribu atstāt vienu vai vakarā vest pie mammas.
Selēna.- Mammīt es gribu ēst.
Elīza.- Ah tā.
Iedevu viņai omleti ar desmaizīti un tēju.
Selēna.- Pastāstīsi man par tēti?
Elīza.- Citreiz labi? Tagad iesim uz dārziņu.
Selēna.- Ejam.
Aizvedu viņu uz bērnudārzu un pati braucu uz darbu.
