Šis ir turpinājums iepriekšējiem rakstiem kurus tepat var izlasīt...
Laiku pa laikam, klusajā stūrītī, kur, kā man šķita, viss beidzot ir nokārots, tomēr paslepus kāds gatavojās karam. Mana naivā cerība par to, ka būšu uzvarējis cīņā ar Trubu Dēmoniem (turpmāk TrDem), tomēr norādija par manu gara vājumu!
Vakar bija foršs baļļuks pie manis - ar galda spēlēm, fotočēšanos un dažādām kulināriskām jautrībām un es pat nenojautu, ka pa to laiku TrDem aktīvi gatavojas uzbrukumam. Bija zīmes ko es palaidu garām... Bija dažas burbuļošanas trubās, bet es neuztvēru to nopietni - muļķis es - tur tika pārvietota smagā artilērija pie pašām mana dzīvokļa robežām... Nakts aizsegā pretinieks mani apgāja no puses, no kuras galīgi negaidīju...
Rīts, pamostos no telefona zvana ap 12:00... Tiaki ap 6:30 rītā gāju gulēt, tāpēc ar niknu tvērienu paķēru telefonu un grasijos kādam sagādāt morālas paģiras, bet sirds tomēr atmaiga, kad dzirdēju: "Labrīt! Vai pamodies? Esmu veikalā - moš paņemt Tev ar vienu aliņu pašsajūtas uzlabošanai?" Devu apstiprinājumu! Piecēlos sēdus, pakasīju pakusi, uzmetu aci uz loga pusi - pēkšņi BLUAERRRARRAERRR!!! Pilnīgi vai gultā salecos! Pirmā doma - Godzilla nav tikai mīts??? Vā! Klusuma brīdis un atkal skaņa, tāda, it kā Godzillai zibens trāpītu tieši dibenā! Pielecu kājās - uzmetu šo to mugurā un iezskrēju viesistabā... Neko neparastu neredzu... Virtuvē ar viss tip top... Nevar taču būt, ka man ir uzbrukuši un pirmo triecienu izdarījuši pa dzīvokļa intīmāko un nozīmīgāko vietu!? Bet ak vai - kad pavēru konferenču zāles durvis - kurā vēl nessan bija sarunas ar Elvisu - ieraudzīju visu lupatu lēveros! Jā, tolete līdz malām un pāri pārnākusi - tas pats ar vannu! Demoni bija salauzuši manu sirdi... Atnāca kaimiņš ar solīto eleksīru (aliņu) - apsēdāmies istabā pie galda - morāli sagrauts es pat nespēju ķerties klāt pie seku neitralizēšanas... Dzirdu, ka neesmu vienīgais cietis - aiz sienas tantuks tik aktīvi kliedza telefonā, ka nevarēja neizšķirt sabiedroto alianses biedru izsaukšanu... Avārijas dienests tātad izsaukts... pēc 5 min kāds aktīvi bungo pa durvīm - tas pats tantuks kliedz kaut ko par palīdzības saukšanu... Mana kļūda bija atzīties, ka neesmu vēl zvanījis, jo dzirdēju, ka viņa jau ir izsaukusi. Sekojošo daļu cenzēšu - vēl tagad ausis traumētas - bet doma ir, ka ja piezvanīs ne vis viens cilvēks, bet 248223948 cilvēki, tad avārijas dienests, kurš jau bija ienācis pa ārdurvīm, atbrauks ātrāk.
Tā nu es sēžu kara laukā... Kara smaka ceļas gaisā. Es biju tikai par mieru uz pasaules, bet acīmredzot miers nebūs, kamēr Trubu Dēmoni netiks iznīcināti līdz pašai ļaunuma saknei! Šajā karā netiks žēloti ne bērni, ne sievietes!
Secinājumi:
1) Kad Tev šķiet, ka viss ir lieliskā kārtībā, Tu jau esi nokļūdijies par visiem 100%. 2) Pēc ātomkara paliks tikai žurkas, tarakāni un Trubu Demoni! 3) Tavos vājuma brīžos pretinieks pat mēdz uzbrukt no toletes. 4) Godzilla arī raud - ja nē, tad tās skaņas nāca no pašas pekles. 5) Ja tu esi kārtīgi nokārtojies un nolaidis ūdeni, tas vēl nenozīmē, kas sava kuņģa saturu tu vēlkādreiz neredzēsi. 6) Ja Tu redzi toletā, ko tādu, ko domāji nekad vairs neredzēt - uz pagrabu labāk nemaz neej - tur šīs lietas, (pagātnes rēgi :D ) iespējams, ir daudz vairāk... 7) Aliņš tiešām ir eleksīrs - tiaki ar šadu mantu, Tu vari pasmaidīt skatoties uz zaudētas kaujas kara lauku. 8 ) Tantuki māk izdvest augstas frekvences skaņas, kas padara jebkuru skaņu par 4 stāva lamvārdu. 9) Es esmu saguris... :)
Kauja varbūt ir zaudēta, bet karš ir tikai sācies!!! Cīnies ar sekām, bet pirmkārt, iznīcini cēloņus, savādāk sekas nebeigsies...
/Ģenerālis M. M. Duracellboy/
