Tīrelī. [20]13

Pirmās daļas beigas.



http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-19/740669








- Kā to saprast, ser? - klusums sabiezē un šķiet, ka drīz to varēs aizskart ar pašiem pirkstu galiem. Es vairs nejūtu ne vēju, kas skarbi pluinī manus slapjos matus, ne smagās lietuslāses, kas nežēlojot sitās sejā, uz vaigiem atstājot sārtas sāpju līnijas. Es redzu vien viņa acis, kas savādi kontrastējot ar agro rīta atblāzmu, neko nevēstoši verās manī. Tās atgādina divus bezgalīgas vētras ieņemtus okeānus, pelēkzilas rudens debesis un miglu, kas klusi klejo pa meža plašumiem. Viņš neatbild. - Ser, par ko jūs runājat? - cerot, ka tas bija tikai muļķīgs joks, es balsī cenšos paturēt nosvērtību, bet tam par spīti, pie pedējā vārda balss nodevīgi aizlūzt.

Jaunais vīrietis atbild tikai pēc ieilgstoša klusuma mirkļa. - Tas ko teicu, ir tīra patiesība, jaunkundz. Es nemēdzu aloties. -

- Jūs mēdzat gan, ser. - manu balss toni ieņem savāda visatļautība. - Jūs melojāt Serēnai, liekot noprast, ka esat brīvs un pieejams. Jūs melojāt man, pavadot laiku manā klātbūtnē, ne mirkli nebilstot, ka esat laulājies. Jūs melojāt visiem. Un tikai tad, kad atklāju savas visslēptākās jūtas, jūs beidzot izlēmāt pateikt patiesību. - mistera Viljama gaišās acis, līdzīgi kā debesis pirms vētras,- satumst un aizklājās ar smagu miglas priekšskaru.

- Nesauciet mani par meli. - vīrietis vāji nosaka. - Es ne reizi neesmu melojis, jaunkundz, ne jums, ne kādam citam. Es gluži vienkārši neteicu patiesību. -

- Un jums šķiet, ka tas ir attaisnojums? - manu augumu apņem savāds aukstums, bet pakrūti vienalga dedzina karstas nodevības liesmas.

Jaunais vīrietis ierunājās tikai pēc ieilguša klusuma brīža. Viņa gaišais skatiens kavējās kaut kur tālumā. - Mārgareta. - viņa balss ir klusāka par lietu un vēja čukstiem. Klusāka par miglu un ēnu vāliem, bet tā vienalga aizskar pat manas tālākās dvēseles dzīles. - Mēs bijām pazīstami jau no agras bērnības. Viņas māte, atraitne bija pavāre muižā un tas ļāva mums uzaugām viens otram līdzās. Lai gan es nācu no pilnīgi citas, svešādas un daudz augstākas pasaules, mēs atradām vienojošu saikni. Tas bija kas vairāk par vienkāršu draudzību. - jaunā vīrieša balss ir viscaur dreboša un caururbtu skumju ieskauta. - Kad viņas māte nomira, viņa ieņēma pavāres vietu un viss ritēja kā ierasts. Pulkstenis sita stundas un pusstundas. Saule sildīja un tumsa paslēpa. Viss bija tā, kā tam būtu jānotiek. Taču Mārgareta nebija parasta sieviete. Pēc viņas mātes miršanas, viss tikai pasliktinājās un man bija viņa jāglābj, ja ne viņas, tad pienākuma dēļ. - smagās lietuslāses sitās mūsu sejās un es klusēju. Virs mūsu galvām, straujajā vēja ritmā plīvo kailie koku zari. Tie izmisīgi sniedzās pretī pelēkajām debesīm un cenšās pacelties spārnos. - Viņa ir slima, jaunkundz. Vaina ir viņas galvā. - vīrieša balss nemanot aizlūzt. - Tas valda pār visu viņas ķermeni un viņa palēnām zaudē savu veselo saprātu. Jau bērnībā tas bija spēcīgi,- viņa varēja sākt smieties pašā nepiemērotākajā brīdī un kliegt, rādot iedomātā punktā sev virs galvas. Tas bija mans pienākums ar viņu laulāties. Tā bija vienīgā iespēja viņu paglābt. - piebraucamajā ceļā iegriežās kāda kariete, bet misters Viljams to prasmīgi ignorē. - Tagad viņa mirst un man ir jādodās. -

- Lūdzu, atvainojiet. - mana balss savijās ar vēja čukstiem. - Man nebija ne jausmas. - es viegli piepaceļu plaukstu un uzlieku to uz mistera Viljama izmirkušajā mētelī tērptā pleca.

- Noņemiet savu roku, jaunkundz. - viņš viegli izlokās un ar skatienu pievēršās maniem vaibstiem. - Lai paliek ar mani mana nelaime un mokas. Es pats esmu vainīgs savā liktenī. Man jāsaprot pašam, cik dziļi un kas manī trūd. - jaunais vīrietis satver manu auksto plaukstu savējā. Viņa pieskāriens ir maigs, un par spīti ledainajām lietuslāsēm, tas sasilda manu viscaur trīsošo augumu. Viņa galva lēnām noslīgst un karstās lūpas pieplok manai ledainajai ādai.

Manas asaras saplūst ar smagajām lietuslāsēm.

Lūdzu, neejiet, mister Viljams. Lūdzu, palieciet. Taču viņš pagriežās un neatskatoties iekāpj karietē.