Time To Escape3

Esmu atpakaļ, ar jaunu nodaļu un jauniem pārsteigumiem. Šī nodaļa pilnīgi noteikti mainīs mana stāsta scenāriju... laikam esmu nolēmusi, ka šīs nebūs īsti kārtējais saldais mīlasts stāsts.
Lai labi lasās! ;)

-12-

Dienas gāja ātri. Mēs katru manu brīvo brīdi pavadījām kopā. Viņš bija neaprakstāms, bet pēc pastaigas parkā mēs vairs nebijām runājuši par mūsu attiecībām. Viņš labi saprata, ka es neesmu gatava kaut kam tādam, tāpēc daudzējādā ziņā es jutos viņam pateicīga. Viņš pirms stundas, bija aizbraucis kaut kur, es pat īsti nezinu kur. Bet tas nemainīja faktu, ka varēju izjust mazliet brīvības. Tāpēc es ieslēdzu radio centru un ieliku ‘’The Smashing Pumkins’’ disku, un uzliku savu mīļāko dziesmu ‘’ Bullet With Butterfly Wings’’, uzgriezu radio centru diezgan skaļi un sāku virpuļot pa istabu, un dziedāt līdz. Es nesapratu, kas ar mani bija noticis, jo es tā sen nebiju darījusi. Es pat domāju, ka pēdējo reizi tā darīju, kad dzīvoju vēl pie vecākiem.

-Kāds izbauda jautrību bez manis, - es dzirdēju smieklus.

-Kā savādāk? Nevar palaist garām lielisku izdevību iztrakoties pie lieliskas dziesmas, - es pati izbrīnījos, kāpēc es neapmulsu un nesāku lamāties. Mierīgi piegāju pie mūzikas centra un pagriezu klusāk. Viņš uz mani vēl joprojām dīvaini skatījās, un tikai tad es atskārtu, ka esmu pidžamā, kas sastāvēja tikai no XXL izmēra krekla un apakšveļas.

-Tev patiešām nav iebildu stāvēt manā priekšā pidžamā?

-Kāpēc gan jābūt? Es jūtos ērti un man vienalga, - es izbāzu mēli kā mazs bērns.

-Man arī nav iebildumu. Izskatās seksīgi, - viņš iesmējās un pienāca man tuvāk. Es atkāpos, jo negribēju, lai atkal notiek kaut kas tāds kā parkā. Bet varbūt tomēr gribēju? Viņš bija pienācis tik tuvu man cik vien varēja. Atkal tā pati sajūta. Atkal tas pats acu skatiens. Kāpēc man ir tik grūti lasīt vīriešu domas? Es neko nesapratu.

-Paldies. – es nopūtos un izbēgu no viņa skatiena. Es iegāju savā istabā, jo es dzirdēju, kā mans telefons nemitīgi zvana.

-Hallo.

-Viņas vairs nav.- es dzirdēju čukstus klausulē. – Viņa atteicās dzīvot. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

-Ak man Dievs. Kā... es nezinu ko tev teikt. Man tik ļoti žēl.

-Es nevaru. Es vairs neko negribu.

-Kuš. Nomierinies mazais. – es jutu kā man acīs sakāpj asaras un kaklā iesprūst kamols. Es negribēju ticēt tam, ko mans brālis tikko pateica. Šīs pozitīvā meitene... mūsu Šarlote. Ak, Dievs, kāpēc tieši viņa?

-Es negribu. Es zinu, ka tas paliek par biežu, bet man vajag tevi. Man vajag kādu, kas ir kopā ar mani. Es nezinu ko darīt. Man vairs neko nevajag.

-Protams, ka es būšu tev blakus. Vienmēr, kad tev vajag. Es apsolos rīt vakarā iekāpt lidmašīna un doties taisnā ceļā pie tevis.

-Labi. Atā. – viņš nošņukstēja klausulē, un es nepaspēju viņam neko pateikt atpakaļ, kad viņš jau bija beidzos sarunu. Es sabruku uz grīdas un raudāju. Es jutu tik lielas sāpēs. Gan par Šarlotes zaudējumu, gan par savu brāli. Ko pie velna viņš viens pats iesāks? Šarlote bija viņam viss. Es jutu soļus tuvojamies tuvāk, bet es pat nepaskatījos uz viņu un vienkārši nočukstēju.

-Man ir jādodas pie brāļa. Viņa... nomira. – es pēdējo teikumu knapi pārdabūju pār lūpām un sāku histēriski raudāt. Es nebiju spējīga neko izdarīt. Es jutu kā Džareds apsēžas man blakus un apliek savu roku ap maniem pleciem. Es nezināju ko darīt. Es jutos kā zaudētu daļu sevis. Mans brālis ir tik sagrauts. Es nezinu, ko domāt, ko darīt. Es nezinu kā es satikšos ar savu sagrauto brāli. Man nav spēka par neko domāt. Asaras, kas ritēja pār maniem vaigiem, likās smagas. Mana galva no uztraukuma bija sākusi sāpēt un manas kājas vienkārši nedarbojās. Viņš neko neteica. Viņš tikai sēdēja man blakus, es pagriezos pret viņu un redzēju viņa acīs žēlumu.

-Es nezinu ko teikt. Protams, tev ir jādodas turp. Man patiešām ļoti, ļoti žēl. – viņš paskatījās uz mani, un es apkampu viņu. Man arī vajadzēja kādu atbalstu, jo tagad es būšu sava mazā brālīša atbalsts.

-Atnes man ū-ūdeni, - es mēģināju parunāt caru asaru plūdiem. Viņš piecēlās un devās virtuves virzienā. Es pierāpoju pie naktsskapīša un izņēmu zāles. Džareds ienāca istaba ar glāzi ūdens un pasniedza to man. Es iedzēru zāles un atlaidu galvu pret gultas matraci.

-Man vakarā jādodas prom.

-Es zinu... es zinu. – es klusām nočukstēju.

-Es negribu tevi pamest tieši tagad, bet man ir daudz darba.

-Nekas. Viss kartība. Man tāpat rīt vakara arī jādodas pie brāļa... pie mana mazā brālīša. – es jau biju nomierinājusi, bet atkal izplūdu asarās. – Ko man darīt? Kā es spēšu... ak, Dievs! Kāpēc tas viss notiek?

-To neviens neuzzinās. Bet tev ir jābūt stiprai. Sava brāļa dēļ.

-Es zinu, bet tas ir tik grūti. Ko viņš iesāks?

-Viņš ir liels puika, gan jau viss būs labi. – viņš man uzsmaidīja.

-Cerams, - es nočukstēju un pievilku ceļgalus klāt vēderam, apliku riņķi rokas un noguldīju galvu un ceļgaliem. – Es nezinu, ko iesākt man. Es negribu redzēt savu brāli vēl sagrautāku nekā jebkad iepriekš. Šarlote viņam nozīmēja visu. – es murmināju. Es nebiju pārliecināta vai Džareds kaut ko saprata, bet viņš apsēdās man blakus.

-Tāpat kā tu man. – viņš nočukstēja.

-Nevajag. Ne tagad. Man pietiek pārdzīvojumu vienai dienai. Lūdzu, ne tagad. Man ir smagi. Gan tāpēc, ka manam brālim ir smagi, gan tāpēc, ka tu dodies projām. – es ieturēju pauzi, - Es patiešām esmu iemīlējusies tevī. – es klusi nočukstēju un paskatījos uz viņu, viņš gribēja kaut ko teikt, bet es pieliku savu roku priekšā viņa mutei, tādejādi apklusinot viņu, - Man to negribas atzīt, man ir bail iemīlēties un turklāt tādā cilvēkā kā tu. Es nezinu ko es gribu. Es vairs neko nesaprotu. – es atkal izplūdu asarās.

-Tev nekas nav jāsaprot. Viss jau ir pateikts. – viņš apskāva mani, un es apskāvu viņu cieši, jo cieši un raudāju, es jutos pasargāta no visa, bet ne no mīlestības. Tā grauza mani. – Kuš, mazā. Viss nokāroties. Es nespiedīšu tevi runāt par tavām jūtām pret mani. Es saprotu tevi.

Diena ritēja uz priekšu, un es jutos nožēlojami, ka nespēju Džareda pēdējo dienu, pirms aizlidošanas, padarīt jauku. Tā vietā viņam bija jāskatās uz mani, izmirkušu asarās, nopuņķojušos un ar piepampušām acīm. Es sēdēju istabā uz dīvāna, kamēr Džareds kaut ko rosījās virtuvē. Es centos koncentrēties uz ziņām, ko rādīja pa TV, bet manas domās bija tikai mans brālis. Džareds ienāca istabā ar šķīvi un nolika to nolika uz televizora galdiņa, bet pats apsēdās man blakus.

-Paēd kaut ko. – viņš klusi ierunājās. – Atļauj man aizbrukt ar mierīgu sirdi, ka vismaz kaut ko tu esi apēdusi.

-Es patiešām negribu. – Džareds paņēma šķīvi un ielika to man klēpī un paskatījās uz mani.

-Lūdzu, manis dēļ.

-Labi, - es nopūtos un sāku ēst. Es to pat nenojautu, bet es biju patiesi izsalkusi. Es apēdu visu, kas atradās uz šķīvja. – Paldies tev.

-Nav par ko. Man jādodas, - viņš ieskatījās manās acīs, un es sakopju visus spēkus, lai pieceltos no dīvāna un apsauktu viņu pirms atvadām. – Man tevis pietrūks.

-Man tevis arī. – es atkāpos no viņa un uzsmaidīju labāko smaidu, kas man sanāca. Mēs devāmies durvju virzienā. Viņš pagriezās pret mani.

-Piezvani man, kas būsi Dallasā. – es tikai pamāju. Es piegāju viņam tuvāk un paviju savas rokas viņam ap kaklu. – Viss būs labi. – es nedomājot, ko darot pieliecos pie viņa lūpām un maigi viņu noskūpstīju.

-Atā.

-Atā. – Viņš nočukstēja un izgāja pa durvīm. Es atkal paliku viena. Es zināju, kas mani gaida tālāk, tāpēc es vēlējos aizbēgt tālu, tālu prom kopā ar Pūkainīti. Es jutu kā asaras atkal līst pār maniem vaigiem. Es nekad nebiju iedomājusies, ka es kādreiz kļūšu par kāda atbalstu, bet nu es esmu sava brāļa vienīgā cerība un man tas ir jādara.