local-stats-pixel

Time To Escape0

-10-

Bija pagājusi nedēļa. Mokoša, gara nedēļa, un Šarlotei nepalika labāk. Man cerība bija zudusi. Drīz arī man bija jāatgriežas darbā, tāpēc man vairs nebija izvēles un man bija jādodas atpakaļ un Ņujorku. Es tik ļoti nevēlējos brāli pamest. Vēl pēdējo reizi pirms dodos prom, mēs piestājām pie slimnīcas, lai es varu vēl pēdējo reizi Šarloti redzēt. Ieejot slimnīcā mani, pārņēma dīvaina sajūta... atvieglojums. Man bija sajūta, ka ir noticis brīnums. Bet tā bija tikai sajūta, jo ieejot palātā viņa gulēja.

-Es dodos prom Šarlote. Piedot es vairs nevaru ilgāk palikt. Es ļoti ceru, ka mēs kādreiz vēl tiksimies.

Es paņēmu viņas roku un noskūpstīju to, un jutu, kā pār vaigiem rit jauna asaru straume.

-Mēs tiksimies, es vēl nočukstēju un devos prom.

***

-Tu man zvani katru dienu, lai pateiktu, kā ir Šarlotei un kā jūties pats.

-Jā, labi.

-Neaizmirsti paēst un gulēt. Tev patiešām vajag atpūsties, pie viņas iet arī Karolīna, tāpēc lūdzu atpūties, kaut uz pāris stundām.

-Bet ja viņa tieši tad pamostas un mani tur nav?

-Viņa sapratīs. Nu nāc, nu. Apkamp savu lielo māsu, - es viņam mīļi uzsmaidīju, - Viss būs labi. Ārsti, jau arī saka, ka viņas cerības izdzīvot aug katru dienu. Tici viņiem. Tev kādam šobrīd ir jātic.

-Labi, Mām, - viņš novilka, jo es patiešām tagad izklausījos pēc mammas, es iesmējos, - Ej! Savādāk vēl nokavēsi lidojumu.

-Atā, Kriss.

-Atā, Miš.

Es devos uz lidmašīnu, lai beidzot dotos mājas. Man būs viena diena, lai varētu izgulēties un veltīt laiku sev, kas man bija ļoti nepieciešams.

***

Pirmo reizi lidojums man likās tik mierīgs. Izzvejoju no kabatas telefonu, lai pārbaudītu, kur Keita ir.

-Kur tu esi?

-Tūlīt būšu.

-Gaidu, - es nopūtos.

Patiešām ceru, ka tas būs drīz. Es mūžīgi gaidīt nevaru. Un, par brīnumu, es ieraudzīju viņas mašīnu un atviegloti nopūtos, ka viņa nebija melojusi.

-Sveika.

-Sveika. Kā gāja?

-Ai, labāk nejautā. Mans brālis ir galīgi sagrauts. Un nekas nav manījies. Es ceru no brāļa sagaidīt zvanu pavisam drīz, ka viss ir kārtībā. Kā tev pašai?

-Es pārceļos.

-KO?? Kāpēc?– es iekliedzos tik skaļi, ka mašīnai jumts varēja nokrist.

-Mani pieņēma ‘’Vogue’’. Man jāpārceļas uz Losandželosu. Es ļoti negribu tevi pamest, bet tu zini, ka tas bija mans sapnis.

-Protams. Es jau nebūšu tā, kura tevi atturēs. Tev tas ir jādara.

-Paldies. Tāpat no manis tik viegli vaļā netiksi. Katru dienu tev zvanīšu un rakstīšu.

-Kā savādāk, - es pasmaidīju, lai gan jutos skumja, jo viena es negribu palikt Ņujorkā.

-Ko rīt domā darīt?

-Atpūsties un mazliet pastrādāt.

-Tas būtu prātīgi.

Runājot par šādām, tādām lietām mēs bija, nonākušas pie mana dzīvokļa. Mēs atvadījāmies un es beidzot iegāju savā dzīvoklī, man pretī atskrēja Pūkainītis, kurš visu laiku glaudās gar manām kājām. Kamēr es biju projām viņu pieskatīja Keita. Viņam nebija īpaši lielas simpātijas pret viņu, bet viņam nebija izvēlēs. Bija jau diezgan vēls, tāpēc es noliku koferi skapī, iegāju dušā un devos gulēt, ar smagu sirdi, jo es nezināju, kas notiks tālāk.

***

Manā istabā iespīdēja saule, jo es biju aizmirsusi aizvērt aizkarus. Es vairs nespēju aizmigt. Es vārtījos pa gultu un nevēlējos kāp ārā nogultas, bet zvans pie durvīm, man neļāva turpināt slinkošanu. Kas tik agri grib kaut ko no manis? Pusaizmigusi devos pie durvīm, pa ceļam paņemot klēpī Pūkainīti, kas izskatījās tikpat lielā nesaprašanā kā es. Es atvēru durvis un mana mute pati atvērās līdz zemei.

6 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000