Pirms svētkiem mazliet par skumju nodaļa, bet neko izdarīt.
Priecīgus visiem svētkus! 
-9-
No rīta pamodos tur pat uz dīvāna. Manas acis bija piepampušas no asarām, un mana galva sāpēja no neērtās pozas, kurā biju gulējusi. Es paskatījos uz sienas pulkstenī un ieraudzīju, ka ir jau 8 no rīta, bet man lidostā bija jābūt līdz pusē 11. Līdz lidostai bija krietns gabaliņš no mana dzīvokļa, tāpēc es steigšus ieskrēju dušā, pazvanīju taksim, saliku vēl pēdējās mantas koferī un aplēju kafiju termokrūzē. Nepagāja ilgs laiks, kad pie dzīvokļa piebrauca manis izsauktais taksis un es devos uz lidostu.
Iekāpusi taksī es pateicu uz kurieni man jāved, un izvilku savu teflonu no kabatas, lai uzzvanītu brālim un pateiktu, ka esmu jau ceļā uz lidostu.
-Labrīt, mazais.
-Labrīt.
-Es esmu ceļā uz lidostu. Es ap 3 būšu tur, tā kā neaizmirsti man atbraukt pretī.
-Labi.
-Kā jūties? Kā Šarlotei?
-Neizgulējies. Viss pa vecam, - viņš smagi nopūtās.
-Viss būs labi. Es drīz būšu un tu man visu izstāstīsi.
-Mhm. Gaidīšu. Atā.
-Atā.
***
Man nekad nebija patikuši lidojumi. Tie man liek nervozēt no sākuma līdz beigām. Visu lidojuma laiku es nespēju nedomāt par neko citu kā tikai, par to vai lidmašīna nenokritīs.
Kad saņēmu savu bagāžu, devos meklēt savu brāli. Es viņu atradu tieši pie ieejas durvīm. Viņš tikko iesoļoja lidostā, ar apsārtušām acīm. Pirmajā brīdi es viņu nepazinu. Viņš bija salauzts. Es noliku koferi blakus sev un apskāvu Krisu. Viņš sabruka man pār plecu, un es jutu kā mans krekls kļūst mitrs no viņa asarām.
-Es esmu šeit. Viss būs labi. Nomierinies. Pēdējā lieta, ko Šarlote gribēs redzēt esi tu, galīgi noraudājies, - es viņu atlaidu no apskāviena un sabužināju viņa matus.
-Es ceru, ka tev ir taisnība.
-Tu taču zini, ja es pasaku, tad tā arī notiek, - es iesmējos.
-Nu ja, - viņš drūmi novilka.
-Dodamies?
-Dodamies.
Viņš mani aizveda uz savu dzīvokli, lai varu nolikt mantas, pārģērbties un kaut ko apēst, jo es biju galīgi izsalkusi.
-Pie Šarlotes kāds ir?
-Viņas mamma.
-Kas īsti notika?
-Viņa devās mājās no darba vēlu vakarā, jo viņai bija kaut kas jādara ilgāk nekā parasti. Viņa man pazvanīja un pateica, ka dodas mājas. Es gaidīju stundu, tad divas un tas sāka likties aizdomīgi, es viņai zvanīju, bet viņa neatbildēja. Un tad es saņēmu telefona zvanu, ka viņa ir slimnīcā, komā. Kāds piedzēries šoferis braucis pāri sarkanajai gaismas krustojumā, kuru šķērsoja Šarlote, ietriecies viņas mašīnai. Tas sūda brālis tika sveikā caura ar pāris skrambiņām, bet Šarlote cīnās par dzīvību.
-Ak, Dievs!
-Ēd ātrāk, lai varam aizbraukt pie viņas.
***
Man riebās slimnīcas, es vienmēr turējos pa gabalu no tādām. Es ienīdu to smaku, kas tur bija un ienīdu ārstus, ka viņi vienmēr meloja. Bet šoreiz es aizmirsu visas savas nepatikas pret slimnīcu un devos iekšā.
Kad mēs nonācām līdz 28 palātai, es nevēlējos iet iekšā. Nevēlējos redzēt tur bez dzīvības pazīmēm, guļošo Šarloti. Man bija jāsaņemas. Ne man vienīgajai ir grūti noskatīties uz Šarloti... komā.
Ienākot palātā, es redzēju Šarlotes ķermeni un blakus tam visādus monitorus un vadus. Uz dīvāna sēdēja viņas mamma, kas bija tādā pašā stāvoklī kā mans brālis. Ak, kā man nepatīk, ka man ir jāmierina cilvēki, es nekad nevaru atrast īstos vārdus. Šoreiz.... šoreiz pacenties Miš, tu to vari.
-Sveika, Karolīna, - es klusi nočukstēju.
-Ā, sveika, - viņa savilka lūpas tēlotā smaidā.
Es apsēdos viņai blakus uz dīvāna un noskatījos kā mans brālis pieiet pie Šarlotes auguma.
Es dzirdēju kā viņš čukstēja: ‘’Es esmu te, blakus tev. Mišela arī ir atlidojusi. Mazā, es zinu, ka tu mana dzirdi, lūdzu, lūdzu pamosties.’’ Viņš atkal izplūda asarās. Es nespēju uz to noskatīties un arī sāku raudāt.
Mēs tur nosēdējām stundas divas varbūt trīs, varbūt četras, bet tam nebija nekādas nozīmes. Es jutos tik dīvaini. Man vajadzēja gaisu, tāpēc es pateicu brālim un Karolīnai, ka iziešu ārā. Patiesībā man vajadzēja pazvanīt Džaredam, man vajadzēja dzirdēt viņa balsi. Tas bija neiedomājami, cik ļoti es biju viņā iemīlējusies. Es pati nesapratu, kas ar mani notiek. Es izgāju slimnīcas parkā, apēdos uz soliņa un pazvanīju viņam.
-Čau.
-Čau. Kas noticis? Vai tad tev tagad nebija jāsēž pie sava brāļa un jāmierina viņš?
-Es nespēju. Viņš ir tik salauzts. Es viņu nekad nebiju tādu redzējusi, viņam tik ļoti sāp. Man vajadzēja kādam pazvanīt, pazvanīt kādam, kas otrā pusē neraudās. Man jau no asarām drīz slikti būs, - es rūgti iesmējos.
-Viss būs labi. Es priecājos, ka tu man pazvanīji.
-Es nezināju kam zvanīt, - un tad es sāku raudāt, pati nesaprazdama kāpēc.
-Tu man vari zvanīt jebkad, kad vien tev mani ievajagas.
-Mhm... es labprātāk tagad kopā ar tevi staigātu pa Losandželosas ielām. Es nevaru skatīties uz savu brāli. Es nespēju noskatīties kā viņam sāp... tas salauž arī manu sirdi.
-Tici, ka viss būs labi.
-Es ticu, bet tur palātā guļošā meitene... vairs neizskatās pēc tās meitenes, ko es pazinu... tie visi monitori... tas neizskatās cerīgi, - es caur asaru plūdiem centos izspiest vārdus.
-Nerunā tā. Viņa izdzīvos un tad tu laimīga, ar mierīgu sirdi lidosi mājās.
-Tu patiešām esi lielisks. Ko gan es darītu bez tava atbalsta?
-To pašu, ko iepriekš sēdētu palātā un skatītos uz savu brāli, kas mirkst asarās.
-Es nu iešu iekšā. Es nezinu, kad es tev vēl varēšu pazvanīt, bet es ceru, ka tas būs drīz.
-Es arī. Esi stipra.
-Atā.
-Atā.
