-8-
Šīs pāris dienas pagāja nemanot, es neticēju, ka rīt no rīta es satikšu Džaredu. Es patiešām vēlējos viņu satikt. Man viņa pietrūka, šo pagājušo dienu laikā, mēs katru vakaru stundām ilgi runājām vai nu skype, vai pa telefonu. Es jutos brīva, kad runāju ar viņu. Lai vai cik grūti to būtu, atzīt es biju neprātīgi un galīgi, viņā iemīlējusies.
Es vēru ciet sava kabineta durvis, un tieši tajā brīdi iezvanījās mans telefons. Es domāju, ka tas ir Džareds, bet tas bija mans brālis.
-Sveiks, mazais.
-Sveika, - viņš izklausījās noguris, nelaimīgs.... noraudājies.
-Kas noticis, mazais?
-Šarlote... – viņš nepaspēja beigt, kad aizlūza viņa balss un es dzirdēju, kā viņš raud.
-Kas viņai noticis?
-Viņa cieta avārijā. Viņa guļa komā. Es nezinu ko darīt, man vajag kādu šeit, kopā ar mani. Un tu esi vienīgais cilvēks, ko es šobrīd gribu redzēt.
-Ak Dievs, mazais. Kad tas notika? Tev pašam viss kartībā?
-Vakarnakt, es nebiju kopā ar viņu, bet es jūtos vainīgs, ka viņa te guļ, bez jebkādām dzīvības pazīmē. Lūdzu, lūdzu pasaki savam priekšniekam, ka tas ir steidzami un lido, cik ātri vien vari uz Dallasu.
-Protams, mazais, es rīt būšu, cik ātri vien varēšu.
-Paldies tev. Tu esi labākā, - viņš nošņukstēja klausulē.
-Tu esi mans mazais brālis, tevis dēļ es darītu visu, lai vai kas notiktu es neļaušu nevienam tevi sāpināt un arī Šarlote tevi nepametīs, cerība mirst pēdējā, - es cenotos viņu uzmundrināt.
-Atā, es gaidīšu tevi.
-Atā.
Viņš pārtrauca sarunu. Es nespēju noticēt, ka mans brālis ir sagrauts, tik sagrauts kā vēl nekad, es viņu raudājusi biju redzējusi tikai tad, ka viņš vēl pamperos staigāja. Un pēkšņi kā ar āmuru pa pieri, es atcerējos Džaredu. Es nevaru lidot uz Losandželosu, ja mans brālis cieš. Ak, nu kāpēc dzīvē jānotiek arī sliktām lietām?
Es beidzot ienācu savā dzīvoklī un izplūdu asarās, kas grauza manas acis, jau kopš brīža, kad brālis pateica, ka Šarlote ir komā. Tās bira kā pupas, un es nespēju sagremot patiesību. Es nometu visas mantas kur pagadās, un atvēru savu datoru, lai nopirktu biļeti uz Dallasu pēc iespējas ātrāk. Atradusi tuvāko reisu, es aizvēru datoru un iekritu gultā, Pūkainīts, kā juzdams, ka man vajag atbalstu, ieleca gulta, pienāca pie manis un sāka murrāt. Es viņu apkampu un pieraudāju viņa pūkaino kažociņu, bet izskatījās, ka viņam nebija iebildumu.
Es nomierinājos, sameklēju telefonu un uzspiedu Džareda numuru. Es tik ļoti negribēju, atcelt šo lidojumu, bet man tas bija jādara, brāļa dēļ.
-Sveika, Saulīt, - viņš tik laimīgi un prieka pilnā balsī noteica, ka es atkal izplūdu asarās, tas bija tik grūti, - kāpēc tu raudi? Kas noticis?
-Mana brāļa draudzene... – mana balss aizlūza tāpat kā manam brālim, - viņa... viņa ir komā un man vajag rīt lidot pie viņiem, man tur ir jābūt. Viņam mani vajag.
-Ārprāts. Protams, ka viņam vajag tevi. Es saprotu tevi, - lai vai viņš centās apslēpt vilšanos, es zināju, ka viņš tā jūtās.
-Mums būs jāatceļ mūsu tikšanās uz citu reizi. Es patiešām ļoti, ļoti gribēju lidot pie tevis, bet runa ir par manu mazo brāli.
-Es saprotu un respektēju tevi. Tev tas ir jādara, es varu pagaidīt.
-Paldies tev.
-Es sava brāļa dēļ darītu to pašu. Mēs varam satikties citreiz, - es jutu viņa balsī sapratni kas mijās ar skumjām.
-Es lidošu pie tevis, cik drīz vien iespējams.
-Labi. Esi uzmanīga. Uzmani sevi un savu brāli.
-Protams.
-Arlabunakti, izgulies, tavam brālim vajag, lai tu esi moža un gatava viņu uzmundrināt.
-Arlabunakti.
Es jutos tik stulbi. Man riebās, ka jāatceļ kaut kas, kas jau bija ieplānots. No šī visa stresa man negribējās neko, ne gulēt, ne ēst, ne strādāt. Es nezināju ko iesākt. Es jutos izmisusi, pazudusi un neīsta. Šarlote bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, ko es pazinu. Viņā bija milzum daudz labās enerģijas, viņa reti kad skuma vai dusmojās. Viņa vienmēr smaidīja, un, ja kāds cits nesmaidīja, tad ieraugot Šarlotes smaidu, nebija iespējams nesmaidīt. Es nespēju noticēt, ka šīs pozitīvās meitenes dzīvība nu karājas mata galā. Es ticu, ka viņa izdzīvos, viņa to ir pelnījusi. Viņa ienesta tik daudz prieka mana brāļa dzīve. Viņai ir jāpaliek.
Es savās domās biju tik tālu pazudusi, ka sāku slīkt savā domu caurejā. Man vajadzēja mūziku. Man vajadzēja labu, nomierinošu mūziku. Es izkāpu no gultas un devos pie mūzikas atskaņotāju, kur sameklēju ‘’A Beautiful Lie’’. Šo dienu laikā es biju sākusi aizrauties ar ‘’Marsa’’ mūziku. Tā bija iedvesmojoša, tas bija tieši tas, kas man bija pašlaik nepieciešams.
Kamēr skanēja pirmās dziesmas, es aizgāju uz virtuvi un uzsildīju tēju. Kad tēja uzsildījās, es aizgāju uz dzīvojamo istabu, apsēdos uz dīvāna un sāku apspriest savu nožēlojamo dzīvi.
