-7-
-Ak, mans Dievs! – es iekliedzos pa visu dzīvokli. Atkal paģiras, grīda un tāpat nav mana guļamistaba. Es zināju, ka tā notiks. Es nespēju apstāties laikā. Vismaz šoreiz dzīvoklis nav savandīts. Mēģināju no bikšu kabatas dabūt ārā telefonu, bet tas nepadevās galīgi viegli, likās, ka man kāds liek rēķināt algebras uzdevumu koledžas līmenī. Kā var tā piedzerties no pāris aliem, vai arī tie nebija pāris ali? Kāda starpība, tāpat tas nemainīs faktu, ka man ir paģiras.
Beidzot izzvejojusi telefonu no kabatas, es ieraudzīju 10 neatbildētus zvanus un vēl 14 īsziņas.
-Avv...es kādam arī pietrūkstu, - es skaļi pateicu, pati nesaprazdama kāpēc.
Mani nepārsteidza, ka tās kāds bija Keita, bet, ka man vēl ir 4 neatbildēti zvani no Džareda un 10 īsziņas no viņa mani gan pārsteidza. Kāda starpība, es šodien ņemu brīvu, izslēdzu tefelonu un piecēlos no grīdas. Laikam pārāk ātri piecēlos, jo es zaudēju balansu un nokritu atpakaļ uz grīdas. Tas pilnīgi noteikti sāpēs. Es piecēlos vēlreiz, šoreiz lēnām, un devos uz virtuvi, viss kas man šobrīd nepieciešams ir piens. Izlikusi no ledusskapja pienu, es devos uz guļamistabu un ieslēdzu datoru.
Mēģināju sakopot domas un atcerēties, kāpēc ieslēdzu datoru. Drīz es nodzeršu savas smadzenes un tas nu gan nebūs forši. Domā skuķi, domā. Es sevi mēģināju pieslēgt pie domāšanas, bet nekas nesanāca. Bezcerīgi izslēdzu datoru un atkritu gultā. Varbūt man pāris dienas Losandželosā nenāktu par sliktu, bet tomēr es nezinu vai es gribu tikties ar Džaredu. Godīgi man viņš bija apnicis, visu laiku es domāju tikai par viņu. Tu patiešām esi iemīlējusies, Miš.
Džareda skatupunkts.
Pēc viņas vakardienas zvana es biju šausmīgi sanervozējies. Viņa neatbildēja uz telefona zvaniem un tagad viņas telefons bija izslēgts.
-Ja nu viņai kaut kas ir noticis? – es jautāju Emmai.
-Es ceru, ka nav, lai gan es viņu nepazīstu var teikti, ka tev tā meitene jau tagad daudz nozīmē.
-Protams, skaistāku sievieti es savā mūžā nebiju redzējis. Tikai viņa ir tik ļoti nepieejama, tik ļoti spītīga, bet viņa ir pati apburošāka sieviete, ko es savā mūžā biju saticis. Viņa nav tipiska ‘’paskaties uz mani, man ir piepumpēts viss kas vien iespējams’’. Ar viņu ir tik viegli runāt, tik viegli, ka liekas es viņu pazīstu visu savu dzīvi.
-Tu esi vienkārši apbrīnojams. Tu spēj iemīlēties tikai 2 dienu laikā. Man jāskrien, jānokārto dažas lietas, un tad es arī neatteiktos no kāda laiciņa vienatnē.
-Labi. Atā. Es sēdēšu un mēģināšu noskaidrot, kas ar viņu ir noticis.
Emma uz atvadām noskūpstīja manu vaigu un aizgāja, es paliku viens. Bezcerīgi, man ir jādomā kāds cits risinājums, bet kāds? Es mēģināju vēl pāris reizes viņai pazvanīt, bet automātiskais atbildētājs atbildēja, ka telefons ir izslēgts. Es bezcerīgi noliku telefonu, paņēmu savu ģitāru un sāku spēlēt kaut ko, kas ienāca prātā. Tajā meitenē bija kaut kas tāds, kas nespēja man likt mieru. Viņa bija savādāka, mierīgākā, nosvērtāka... nebija tāda vārda, lai viņu raksturotu. Man bija viņa jāsazvana, jāzina ko viņa dara, jādzird viņas balss. Tas patiešām bija nepārspējami, kā es spēju iemīlēties sievietē, kuru pazinu tikai pāris dienas.
Mani no pārdomām iztrūcināja teflona zvans. Es cerīgi paskatījos uz zvanītāja displeju un ieraudzīju viņas vārdu. Man no sirds novēlās akmens, es jutos laimīgs, ka viņai viss kārtībā.
-Beidzot es jau domāju, ka ar tevi ir noticis kaut kas slikts.
-Nu jā. Amm... nu sanāca tā, ka es atkal piedzēros un man negribējās ar nevienu runāt. Piedod, - viņa aizsmakušā balsī sacīja.
-Skaidrs. Tev paveicās, ka es nepiezvanīju policijai, lai pārbauda, kur tu esi palikusi.
-Viss taču ir kartībā, vienkārši man atkal ir paģiras, ne lielas, bet ir, - viņa iesmējās, un es arī nespēju neiesmieties, jo man viņas ļoti pietrūka.
-Tu padomāji, par manu piedāvājumu?
-Nu it kā jā, bet...
Nekādu bet, saki jā vai nē, - es neļāvu viņai pabeigt teikumu.
-Es nezinu, es patiešām gribu, - viņa smagi nopūtas, - Ak, nu kāpēc tev ir tik grūti atteikt. Labi, es esmu ar mieru.
-Lieliski, - es nespēju apvaldīt savu prieku.
-Jā, jā. Nesapriecājies, Leto, man vēl ir pašcieņa.
-Protams. Kad tu vari atlidot?
-Amm... varbūt trešdien, jo man vēl ir šādi tāda sīkumi jāizdara.
-Labi. Ja tu zinātu, cik es esmu laimīgs, - es nezinu, kas ar mani bija noticis, bet viņa bija kaut kas īpašs.
-Atā.
-Atā.
Viņa piekrita, viņa piekrita. Es nespēju tam noticēt, ka viņa piekrita.
