Atvainojos,ka kādu laiku nebiju ielikusi jauno nodaļu. Ceru, ka patiks ;)
-6-
Bija pagājusi nedēļa, un, cik es nopratu, tad Džareds bija aizlidojis atpakaļ uz Losandželosu pirms 4 dienām. Ko gan tu gribēji, Mišela? Viņš ir rokzvaigzne, viņam nav laika noņemties ar tādam žurnālistēm kā tevi. Es centos to sev ieskaidrot kārtējo reizi.
-Cikos šodien tev atbraukt pakaļ?
-Cikos sākas spēle?
-Septiņos.
-Nu tad brauc man pakaļ ap pusē 6, lai laicīgi var tik uz arēnu.
-Labi. Līdz vakaram, - es noliku telefonu un ieslēdzu radio. Biju nolēmusi pagatavot sev kārtīgas brokastis. Likās, ka arī Pūkainītim patika šī ideja, jo viņš sēdēja pacietīgi uz krēsla un sekoja katrai manai kustībai. Tas bija smieklīgi, jo vienmēr viņš, kad es kaut ko gatavoju, sēdēja un pētīja mani, jo zināja, ka pie kaut kā viņš tiks.
Es varbūt nepratu gatavot daudz ēdienus, bet, ja es kaut ko pagatavoju, tad tas bija patiešām garšīgi, vismaz tā teica visi, kas ir ēduši manis gatavoto ēdienu. Tas bija stimuls, man sākt nopietni pieiet pie gatavošanas prasmēm.
Šodien kopā ar Keitu un Džo dosimies uz hokeju. Džo nebija jāpierunā ilgi, bet Keitu bija pierunāt praktiski neiespējami. Man beigās jau pat rokas nolaidās kaut ko tādu darīt, bet tomēr beigās es viņu pierunāju. Šodien ‘’Rendžeri’’ spēlēs pret ‘’Senatoriem’’ .
Kad es biju uzbūrusi brokastis, es apsēdos pie galda un sāku ēst lielisko omleti ar šķiņķi un sieru. Mans prāts gluži nejauši aizskrēja pie pagājušās nedēļas piedzīvojumiem. Kāpēc viņš man vairs nav zvanījis? Bet ko gan es gribēju, viņš bija siržu lauzējs Džareds Leto. Un tomēr šis vārds un uzvārds manā galvā skanēja pārāk bieži.
Paēdusi brokastis un nomazgājusi traukus biju izlēmusi palasīt kādu grāmatu, kam man pēdējā laika neatliek laika. Bet tad pēkšņi iezvanījās mans telefons, es jau domāju, kā tā būs Keita, kas pēdējā brīdi izdomājusi kaut kādu attaisnojumu, lai nenāktu uz spēli, bet liels bija mans pārsteigums, ka zvanītāja displeja vietā ieraudzīju Džareda vārdu.
-Oho, tu tomēr esi dzīvs, - es sarkastiski noteicu.
-Cik jauks veids kā iesākt sarunu, - viņš iesmējās.
-Ko tad tik pēkšņi savajadzējās no manis, Leto?
-Neko, gribēju pajautāt kā tev iet.
-Nu man iet labi, bet kāpēc tik pēkšņa interese no tavas puses, tev taču tās 4 dienas, kamēr biji te nebija nekāda vajadzība no manis. Pietrūkst meiteņu, kas vārtās tavā gultā? – labs gājiens Miš, no tevis es neko tādu negaidīju.
-Kādam laikam nav labs garastāvoklis? Piedot man par to, vienkārši viss sanāca daudz sarežģītāk nekā bija plānots. Patiešām piedot, es gribēju ar tevi pavadīt vairāk laika, bet tomēr- tu zini dzīve dažreiz ir maita.
-Aha, aha. Nu labi piedot, bet tāpat tas nebija smuki.
-Zinu. Tāpēc es to gribētu labot. Es te tā domāju un izdomāju, ka varbūt tu vēlētos atlidot pie manis uz pāris dienām. Neuztraucies par darbu, es ar Benu visu sarunātu.
-Tas ir mīļi. Es varētu padomāt par šādu iespēju. Es rīt tev varētu pateikt atbildi.
-Tāda atbilde man der. Ko šodien esi ieplānojusi darīt?
-Uz hokeju aiziet. Ar pāris draugiem kopā pēc spēles iedzer kādu alu, nu katrā gadījumā ne pielieties līdz nemaņai – es iesmējos, jo atcerējos savu iepriekšējo reizi ar ‘’nelielu iedzeršanu’’.
-Izklausās jautri. Man jāiet. Atā, es gaidīšu tavu atbildi.
-Atā.
Tas bija šokējoši, es biju domājusi, ka viņš par mani jau būs aizmirsis. Tomēr, lai gan cik vilinošs piedāvājums, es nedrīkstu tam piekrist, man ir pārāk daudz darba. Es vispār nesapratu, ko viņš tāda meitenē kā es ir atradis. Es taču nebiju ne modele, ne blonda, ne populāra. Kāda starpība par viņu, man ir jāatrod grāmata šajā nožēlojamajā bardakā. Man ir precīzi 4 stundas līdz laikam, kad man jāsavāc Keita un Džo. Tātad es varu veltīt visu šo laiku meklējot grāmatu vai skatoties filmu, vai arī strādājot.
Darbs nelikās vilinošs, jo tikko biju pabeigusi strādāt, iespējams smagāko nedēļu savā mūžā, tad nu laikam viss labākais variants būtu skatīties filmu. Izvēlējos kaut kādu filmu, apsēdos dīvāna un mēģināju iedziļināties filmas tematikā.
***
-Es nesaprotu kā tu mani pierunāji uz kaut ko tādu, - Keita jau kādu simto reizi man atkārtoja.
-Jūs sievietes patiešām mani ievedīsiet izmisumā, skaties hokeju un klusē, - Džo atbildēja manā vietā, par to es viņam atbildēju ar ‘’paldies tev’’ smaidu.
-Nu jā, bet es nesaskatu nekādu romantiku šajā visā, kaut kādi čaļi dzenā ripu pa ledu un tas arī viss. Labāk būt mājās gatavojusi vakariņas.
-Beidz pukoties, mēģini izbaudīt sp... – es nepaspēju pabeigt teikumu, jo ‘’Rendžeri’’ iemeta un bija jāceļas kājas un jābļauj.
-Te taču kurls arī var palikt, - viņa nelikās mierā.
-Tu zini, kur ir izeja, ja tev kas nepatīk es atļauju tev iet prom.
-Nē, es palikšu.
-Tad vismaz klusē, - mēs abi ar Džo reizē noteicām.
-Ja tev ir garlaicīgi, tad tu vari aiziet pakaļ alum, - es viņai mīļi uzsmaidīju.
-Labi.
***
Ritēja spēles pēdējās minūtes un ‘’Rendžeri’’ uzvarēja ar 3:2. Spēle beidzās un mēs devāmies uz mašīnu.
-Kur dodamies tālāk?
-Pie manis, es gribu gulēt, - Keita iebilda.
-Labi. Kā ar tevi, Miš?
-Es nezinu, man vēl ir vieta pāris aliem, - es iesmējos.
-Nu tad aizvedīsim mājas Keitu un dosimies uz bāru nosvinēt ‘’Rendžeru’’ uzvaru.
-Izklausās pēc laba plāna man, - es uzsmaidīju Džo.
Džo bija man kā brālis, uz kuru vienmēr paļauties, jo savus īstos brāļus es redzu reti, kaut gan viens dzīvo tepat ASV. Džo bija mans kursa biedrs un mēs palikām draugi, jo mums bija ļoti daudz kopīga. Vienreiz man pat ienāca prāta doma viņu mēģināt savest kopā ar Keitu, bet tas es sapratu, ka viņi ir pārāk atšķirīgi. Džo izlaida Keitu pie viņas mājas un mēs devāmies uz tuvējo bāru, kuru vairāk vai mazāk apmeklēja hokeja fani un pēc darba noguruši vīrieši.
Iegājuši bārā, mēs apsēdāmies pie letes un sākam runāt par vecajiem laikiem. Alus iekšā gāja viens pēc otra un jutu, ka es sāku galīgi sareibt. Arī Džo likās jau mazliet iereibis un sāka flirtēt ar bārmeni, kas bija blonda ar lielām krūtīm. Es iesmējos un Džo nesapratnē uz mani paskatījās.
-Kas?
-Nekas, tev laikam tagad arī koka miets liktos seksīgs, - es sāku nevaldāmi smieties.
-Aha ha, ļoti smieklīgi.
-Es laikam iešu mājas, pirms neesmu galīgi aizmirsusi, kas ir pašcieņa un pieklājība.
Džo iesmējās,- Labi, tad jau tiksimies kaut kad, kad sanāks laiks, - viņš uzsmaidīja un noskūpstīja manu vaigu.
Izgāju tumšajā Ņujorkas ielā un mēģināju noiet taisni, kas man galīgi nepadevās. Nezinu, kas man uznāca, bet es paņēmu savu telefonu, sameklēju Džareda numuru un uzspiedu zvanīt.
-Čāāu, saulīt!
-Sveika!
-Tu neesi aizņemts, tīģeri? – nu labi, tagad es saprotu, ka pār mani valda mana tumšā puse, kuru mēģina izlauzt ārā manu stulbumu.
-Neesmu, bet izklausās, ka tu gan esi, jo tu taču esi galīgi pielējusies.
-Uzmanīgāk, tīģeri, es neesmu piedzērusies, tikai mazliet iedzēru aliņu uz ‘’Rendžeru’’ veselību un nosvinēju to, ka pēc ilgiem laikiem satiku savu labāko draugu.
-Ak, tā, kāpēc tu man zvani?
-Nezinu. Manas smadzenes dažreiz ir nekontrolējamas.
-Jā, es tā jūtu. Pazvani man labāk tad kad esi skaidrā, ja tu vispār atceries man piezvanīt.
-Protams, ka atcerēšos, tik traki taču nost vēl neesmu. Nu labi, tīģeri, man jāliek nost, ja nē izskatās, ka ar mani grib draudzēties zāle.
-Uzmanies, Mišela, esi prātīga. Atā.
-Atā, tēt!
Es nu gan māku visu izbojāt. Pēkšņi kā no brīnuma uzradās mana dzīvokļa durvis un es iestreipuļoju tajā.
