Time To Escape0

-3-
Visu dienu darbā biju kā transā. Nespēju loģiski padomāt. Ja sāku domāt, manas smadzenes atkal nokļuva pie domām par Džaredu. Es neticēju nekam, kas šodien bija noticis. Kad paskatījos pulkstenī tas jau radīja, ka ir seši.
-Ej mājās. Nemoki sevi. – kāda balstiņa manā galvā nomierinoši sacīja.
Es saģērbos un devos ārā no ēkas. Ārā lija, jau atkal, sauli es redzējusi nebiju jau krietnu laiku. Man nekas tik ļoti nav pietrūcis saules. Es noķēru taksi un devos uz savu dzīvokli.
Iegājusi dzīvoklī, es centos atbrīvoties no slapjajiem zābakiem. Mans kaķis, kā vienmēr, mani sagaidīja pie durvīm un sāka murrāt. Es nekad neesmu sapratusi, kā viņš jūt, ka nāku mājas. Nometu somu dīvānā un iegāju virtuvē. Biju domājusi pēc ilgiem laikiem pati uztaisīt sev vakariņas, nevis pasūtīt, bet manas domās vēl joprojām nebija skaidras. Paņēmu telefonu, un, kad jau grasījos zvanīt, man sāka zvanīt nepazīstams numurs.
-Hallo. – es pus aizsmakušā balsī noteicu.
-Čau, te Džareds, - es jutu kā viņš smaida.
-O, tas esi tu, - es pārstigta atbildēju.
-Ko dari?
-Domāju ko, lai ēd vakariņās. Mans slinkums mani nobeigs. – es nopūtos.
-Šis jautājums nomoka arī mani, - es jau iedomājos, ko viņš teiks tālāk, -Kā būtu ja es aizbrauktu pie tevis un mēs kopīgi pagatavotu vakariņas?
-Tu esi šausmīgi nepiekāpīgs. Es nezinu vai tā ir laba doma Džared, jo es esmu nogurusi. – es ātri sameloju.
-Kamēr tu atpūstos, es tev pagatavoto vakariņas, - viņš pašpārliecināti noteica.
-Tad es labāk ar tevi aiziešu uz hokeja spēli.
-Labi, kad ir kāda spēle?
-Amm... nezinu, ja tu man dotu laiku apskatītes es tev varētu pateikt.
-Nu labi. Es tev rīt piezvanīšu.
-Atā.
-Atā.
Viņš mani pat nepazīst, bet jau aicina uz randiņu, tas čalis lieki laiku netērē, es nodomāju.
-Nu ko Pūkainīt, laikam nāksies kaut ko kārtējo reizi pasūtīt, - es teicu savam kaķim, viņš it kā atbildot, man ieņaudējās.
Es pasūtīju indiešu ēdienu un devos meklēt kādu filmu.
Nepagāja ilgs laiks, līdz es dzirdēju noskanam, mana dzīvokļa zvanu.
-Labvakar. No jums 20 dolāri.
Es viņam iedevu naudu, pieklāji pateicos un atvadījos.
Mēs abi ar Pūkainīti iekārtojāmies dīvāna un sākam skatītes ‘’The Vow’’.
Jau filmas sākumā es visu biju apēdusi un kaķis arī kaut kur bija pazudis.
***
Filma beidzās, un miegs vēl joprojām nenāca. Gulēju dīvānā un nezināju ko darīt. Pulkstenis ir pusē desmit. Varētu pazvanīt draugiem un aizlaist uz kādu klubu. Es sameklēju savu telefonu un uzspiedu savas labākas draudzenes numuru.
-Sveika, saulīt!
-Čau! – Keita savā jautrajā balsī noteica.
-Negribi aiziet uz kādu klubu? – es uzreiz piedāvāju.
-Un tu vēl jautā. Es vienmēr esmu gatava iztrakoties, - viņa klausulē smējās.
-Labi. Es pie tevis būšu stundas laikā.
-Gaidīšu.
Viņa nolika, un es skrēju ģērbties. Labi, ka viņa dzīvo piecpadsmit minūšu gājienā no manis, varēšu tik ļoti nesteigties. Es nesapratu, kas ar mani noticis, jo es vienmēr esmu bijusi mierīguma iemiesojums. Bet šodien mans prāts un asinis prasīja kārtīgu ballīti.
Pēc pusstundas biju gatava doties. Aiztaisīju dzīvokļa durvis un pie sevis nodomāju, ka šī būs traka nakts. Nesteidzoties devos uz draudzenes dzīvokli. Ņujorkā, kā jau vienmēr notika rosība. Laikam tomēr esmu kārtīga pilsētniece, jo es vairs nespēju dzīvot bez šī visa trakuma, kas valda uz Ņujorkas ielām. Beidzot nonācu pie draudzenes dzīvokļa, zināju, ka durvis jau būs atvērtas uzreiz gāju iekšā. Viņas dzīvoklī valdīja haoss, bet laikam no sākuma man jāpaskatās pašai uz savu dzīvokli.
-Hei, meitēn, tu jau klāt. Es drīz būšu gatava, pagaidi, - viņa gandrīz bļaujot noteica.
-Mhm.
-Kā tu tā izdomāji, ka vēlies kaut kur iziet? – draudzene, lai kavētu man laiku, pajautāja.
-Nezinu. Laikam ir apnikusi tā ikdienas rutīna. Gribās kaut ko jaunu.
-Nu ja. Es pavisam drīz. Es nevaru atrast savas kurpes, - viņa pukojās.
Es tikai nosmējos, par savu ļoti ‘’meitenīgo’’ draudzeni. Es pat nezinu, kā mēs vispār varam būt draudzenes, jo mums ir tik maz kopīga. Mani visu laiku izmisumā dzina doma par Džaredu. Es nezināju, vai vēlos to stāstīt Keitai.
-Esmu gatava, - mani no domām iztrūcināja Keitas spalgais kliedziens.
-Aiziet, - un mēs devāmies ārā no viņas dzīvokļa, lai kārtīgi nosvinētu piektdienu.