Sveicināta Spoku saime! Tā sanācis, ka mani ir ievilkuši šajā afērā, ko sauc par spoki.lv un gāja laiks līdz es nobriedu savas pirmajam rakstam. Brīdinu, ka ja kāds nav dzejas mīlis , tad varat pat tālāk nelasīt. (Nezinu, vai to var nosaukt par dzeju, tas būs Jums jāpasaka man). Pateicos, jau iepriekš tiem, kas spēja izlasīt manu sviestu līdz galam 
Vārds.
Vai doma ir cietāka par vārdu?
Vārds, cietāks par domu?
Vai sajūtu?..
Teicot šo vārdu,
Es jutu,
Tikai vienu-
...lietu?
Vai jūtu gammu?
Nē..
Kaut ko dzīvu...
Kā ziedu
Trauslu, trauslu,
bet salauztu...
Vārgu, bezpalīdzīgu.
Dziļā bezgalībā sviestu,
Es tomēr to atradu...
Siltu un maigu,
Nedaudz asiņainu,
Vai asinkāru?
Nē..-
Kaislīgu un karstu...
Teic man šo vārdu, neciet klusu,
Spēku nav? Vai jūtu?
Teic man šo vārdu
Kamēr neuzsūta salu-
Aukstu un smagu..
Lai Sudraba dunci - asinīm barotu,
Nevērš uz pusi manu.
Teic man šo vārdu,
Griez manas jūtas uz āru!
Lai zinu,
Ka līdz morgam vēl tālu -
Tikai klusu-
Neizdvešot teikumu, zilbi vai skaņu.
...neliec beigās punktu-
Lūdzu...
Tik nāvei lemts pielikt punktu...
- - -
Dzīvu - klausos mūziku,
Redzu vilinājumu, mirdzumu,
Acu skaistumu...
Varbūt ziņkārību, jūsmu,
Ko nezināmu...
Lūpu maigumu, asinskāri saldu,
Kaisli - neizsmeļanu un gardu...
Saules skavās - es to jūtu...
Vārdu!??
Nē-
Ko sirds mana kliedz - -
Mīlestību...
