local-stats-pixel fb-conv-api

Tici 210

18.

Mežā atrasties bija jauki. Bija pagājuši jau dažas nedēļas. Ir gājis visādi. Diez gan daudzi jau ir iejutušies kā tas ir, kad jāsēž būrī. Par manām un Daniela attiecībām zina jau visi. Liams par to nebija īpaši iepriecināts, bet neko neteica. Elizabete ir kļuvusi vēl neciešamāka, bet es to meiģinu izturēt, jo tagad visas istabas ir pilnas.

Pašlaik es sēdēju uz sūnām un raudzījos vilka acīs. Ir bijuši jau daži pilnmēneši, bet es vēl neesmu izmeģinājusi kā tas ir pārvērsties par savu sekotāju. Nākošai pilnmēnesis ir pēc 5 dienām.

No vienas puses vēlētos izjust kā tas ir, bet man bija bail. Ja nu es vairs neizkļūšu no tās ādas? Tas bija jautājums, kas visu laiku atbalsojās manā galvā.

-“Ko dari?” es mazliet noraustījos, bet pagriezos pret Danielu.

-“Domāju.”

-“Par ko?” Viņš sarauca uzacis uz augšu, un viņa pierē parādijās rieviņas.

-“Man tev ir jautājums. Neviens vēl nav iestrēdzis sava pavadoņa ādā?”

-“Nu cik man zinām nē.” Viņš maziet iesmējās.

-“Es zinu, ka tu diez gan bieži pārvērties, bet nekad neesmu tevi redzējusi ar tevu pavadoni.”

-“Viņa nomira. Viņu sašāva mednieki. Un vienīgi, ka des pārvēršos es jūtu viņas tuvumu, un redzu viņas siluetu.”

-“Man žēl.”Atbildēju. Es nezinu, ko es darītu bez vilka.

-“Tu varētu iemācīt kā pārversties?” Jautāju.

-“Jā. Tas ir vienkārši, bet sāpīgi.”

-“Gan jau sāpes izturēšu.”atteicu un pasmaidīju.

***

Bija pienākusi pilnmēness diena. Tagad es un Daniels bijām ārā diez gan daudzi aizgāja uz savu pusi, jo vēlējās izbaudīt pilnmēnesi.

Daniels man mācija:”Sakopo ūdeni un kokus sev atkārt, kā būceni bez durvīm, virs sevis. tagad noklausies līdz galam. Kad aizvērsi acis, tev būs jāiedomājas, ka tev viss niez un tu jūti, ka spalvas lien ārā no ādas. Tad tev būs jāiztēlojas, kā tev lokas visi kauli, lai ieņemtu vilka formu un tad būcenim jānobrūk. Esi gatava?”

-“Jā.”

Es sāku ar spalvas un neizes iedomāšanos, kā Daniels bija teicis. Es sāku sajust niezi no sākuma domāju, ka tās ir tikai iedomas, bet tā nebija. Man pattiešām niezēja visas malas. Es sāku kasīties, jo nieze palika nepanesama. Jutu, ka vietās, kur es kasīju, parādijās spalvas. Tas bija nepanesami it kā pilnīgi visu būtu sakodusī odi, un kamēr tu neizkasīsi sevī carumu nieze nerimsies.

Kad daudz man nieze nomierinājās, es iedomājos par kauu lauzšanos. Tā bija viss pretīgākā daļa. Jutu, kā katrs skriemslis izgriežas uz citu pusi. Es kliedzu, un man pār vaigiem tecēja asaras. Mans skata līmenis mainījā un tad būcenois nokrita.

16 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000