Mega īsa daļa. Piedodiet. Nav iedvesmas. :/ Bet izbaudiet tāpat..
_________________________________________________________
-Braucam,- Terēza noskaldīja.
-Uz tavu dzīvokli?- Dāniels vaicāja.
-Nē, zini, uz tavējo,- Terēza nikni atcirta.
Dāniels nesaprata, kas ir noticis Terēzai. Viss, ko viņš saprata bija tas, ka tagad labāk paklusēt. Iesēdies mašīnā viņš novietoja atslēgu tai paredzētajā vietā un pagriezās pret Terēzu. Terēzas acīs riesās asaras.
-Kāpēc tu raudi? Vai tāpēc, ka atlaida?- Dāniels klusi pajautāja.
-Nē.. Vienkārši es nesaprotu savu dzīvi. Ir noticis tik maz, bet esmu pazaudējusi tik daudz. Arī atguvusi esmu, taču ne visu,- Terēza nočukstēja.
Dāniels tikai smagi nopūtās un sāka braukt. Terēzas skatiens klīda pa Londonas ielām. Viņai tās patika, tikai tagad viņa nesaprata, vai tas ir tas, ko viņai vajag. Viņa bija iegrimusi domās, līdz Terēza sajuta, ka mašīna apstājas.
Mājas.
Vieta, kur Terēzai palikt. Vieta, kur pašlaik ir viss, kas Terēzai ir. Tikai Terēza nesaprot, vai tas ir daudz, vai maz. Vai to maz tā var pateikt.
-Tev palīdzēt tikt augšā?- Dāniels piedāvāja.
-Būtu labi,- Terēza nopūtās un izkāpa no mašīnas.
Viņa paņēma dažas mantas, taču tās smagākās līdz augšai palīdzēja uznest Dāniels. Tagad Terēza bija mājās. Nomāktā sieviete izstaigāja visas istabas, taču tikai pēc tam saprata, ka nav pateikusies Dānielam. Viņa piedāvāja puisim iedzert tēju, taču viņš atteicās. Redz, viņam esot darīšanas.
Vakarā Terēza bija izdomājusi doties uz veikalu. Viņa sen nebija vilkusi dārgās drēbes, tāpēc kājās uzvilka dārgas firmas džinsus ar šauriem galiem, melnos, garos, īstas ādas zābakus, kažokus, taču zem tā greznāko žaketi, kurai apakšā bija balta blūze. Tas gan ir tikai veikala apmeklējums, taču Terēza ļoti grib izskatīties ievērojama. Uz sejas Terēza uzlika dārgāko kosmētiku un pēc tam piegāja pie lielā spoguļa, lai sevi apraudzītu. Viņa izskatījās kā no jauna piedzimusi, bez bēdām, bez raizēm, taču tā bija tikai maska.
Pa ielu ejot viņa iedomājās, ka tad, kad būs mājās, viņai būs jāsāk meklēt internetā darbs. Tā būtu laba ideja. Taču ieejot veikalā viņa kļuva bēdīga. Neviens viņu neievēroja. Visi vienaldzīgi pagāja garām, pat neatskatoties. Agrāk cilvēki uzsmaidīja viņai un atskatījās arī. Tagad cilvēki paši vairs neizskatījās priecīgi. Ikviens bija noslēgts, nomākts un kluss, neviena sejā nevarēja ieraudzīt smaidu.
Tas Terēzai lika aizdomāties.
Viņai jāvērš viss šajā dzīvē uz labo pusi.
Jāievieš smaidi šo cilvēku sejās. Jauns izaicinājums gaida Terēzu.
