Tev šķiet, ka mani pazīsti (27)3

Miers.

Lidostā mēs ieradāmies nedaudz pēc pieciem vakarā, un es jutos daudz labāk. Stjuartes šķita vairāk nobažījušās par manu veselību, nekā es pati, tāpēc tiku apgādāta ar ūdeni un pavisam vieglām uzkodām. Mamma un māsa domāja, ka tas ir nervozitātes pamatā, un es sliecos piekrist šai teorijai. Lai nu kā, man bija daudz labāk. Kopā ar ģimeni devāmies paņemt savas mantas un es apstulbumā skatījos uz lidostu, kura bija reizes trīssimt lielāka par Lidostu „Rīga”. Te gandrīz viss bija stiklots. Skats bija elpu aizraujošs.

- Ma sœur, ma mère, mon père et mes enfants-  māsa sacīja.- Es teicu, mana māsa, mana mamma, mans tētis, un mani bērni,- māsa paskaidroja,- Kādam taču ir jāzina valoda!

-Jā, valoda,- es pasmējos un atņēmu viņai planšetdatoru,- Google tulks, nopietni, māsiņ?

-Tas vismaz ir kaut kas,- māsa nomēdījās,- Mon nom est Eliza et je suis heureux d'être ici.

-Mammu!- es uzsaucu,- Elīza mani kaitina.

-Elīza, nekaitini māsu,- mamma aizrādīja,- Meitenes, jums šodien aprit astoņpadsmit gadu. Kāpēc tieši šodien jūs uzvedaties kā maziņas?- mamma nesaprata un apskāva mūs abas, katru savā rokā,- Manas lielās mazulītes..

-Mammu, neraudi,- Elīza pielabinājās,- Mēs dosimies uz koledžu un tev būs divi dvīņi, ko auklēt, turklāt tu būsi vecmāmiņa uz pilnu slodzi.

-Mīļā,- mamma klusi teica Elīzai,- Tu taču saproti, ka bērniņi tev būs jāaudzina pašai, mīļā. Koledžas un universitātes nāksies atlikt,-

Elīza izskatījās sagrauta. Izlēmu paklusēt un gaidīju, kas notiks tālāk,- Bet mammu, es rēķinājos, ka tu man palīdzēsi!

-Jā, es tev palīdzēšu,- mamma solīja,- Bet es to nedarīšu tavā vietā.- mamma paskatījās uz mani,- Es ceru, ka, dzirdot šo sarunu, tu esi apdomājusi to, ka vēl neesi gatava būt māmiņa?

-Protams, ka ne,- es atsaucos,- Es esmu nevainīga un gribu tāda palikt. Es gribu dzīvi,-

-Es arī gribu dzīvi,- Elīza noskumusi teica un pieskārās vēderam, to noglāstot ar plaukstu,-Bet es arī gribu Jūs... kaut kādā ziņā,- māsa klusi teica. Redzēju asaru noslīdam pāri viņas vaigam, tomēr nespēju sevī rast spēku viņu žēlot. Mammai bija taisnība, Elīzai bija jāuzņemas atbildība par notikušo, nevis mammai. Kamēr tētis gaidīja dokumentus, lai noformētu mašīnas īri, apsēdos uz soliņa un skatījos uz bildēm klātu sienu, kur vienā no bildēm bija divas mazas meitenītes, kuras bija apskāvušās un smaidīja kameras objektīvam.

Atceros kādu ainiņu no bērnības. Mēs ar Elīzu bijām pie vecmāmiņas Ventspilī un gulējām pie jūras, izbaudīdamas silto vasaras dienu. Vecmāmiņa bija mums iedevusi pilnu somu ar našķiem un šķita, ka nekas dzīvē cits nebūs vajadzīgs. Tolaik mēs ar māsu bijām ļoti tuvas.

-Vai zini,- Elīza ierunājās, kad zvilnējām pludmalē,- Es sev gribētu puisi..

Es iesmējos,- Ķertā, tev ir tikai divpadsmit. Kādi puiši?-

-Nu īsti,- Māsa nerimās,- Tādi kā filmās.. Kā „Titānikā”, un „Piezīmju grāmatiņā”-

-Elīza, mēs vēl esam mazas,- es nosmēju,- Mamma taču saka, ka mums līdz tam jāizaug!

-Tu varbūt esi maza, bet es nē,- māsa iespītējās,- Redzēsi, es izaugšu liela un apprecēšos, bet tu tikai domāsi par saviem močiem,- māsa novaikstījās, piecēlās kājās un devās uz jūras pusi. Nošūpoju galvu un atgāzos uz dvieļa, lai kārtīgi nosauļotos. Puiši.. pff..

-Katrīna, tu nāc?- mammas balss mani atsauca realitātē. Negribīgi piecēlos no soliņa un sekoju mammai un pārējiem no ģimenes uz mašīnu. tētis sēdās vadītāja krēslā, mamma priekšā, bet mēs ar māsu blakus- aizmugurē. Mašīna bija jauka. Gaišs salons, ādas sēdekļi..

-Nu, kā patīk?- tētis pagriezās pret mums ar smaidu,- Speciāli jums, dāmas.

-Tēti, tu atceries, ko man solīji?- Elīza uzmeta lūpu, zinot, ka tēti tas pārliecinās,- Tu apsolījI!

-Ko tu apsolīji?- es pajautāju. Tētis nopūtās un atgāzās vadītāja krēslā.

-Mēs iesim iepirkties,- māsa priecīgi iesaucās,- Meiteņu vakars, kā agrāk!

-Mēs gan dosimies uz Šampaņu,- mamma sapņaini teica,- Vai ne, tēti?

-Jūs mani traku padarīsit,- tētis nopūtās,- Kur jūs izlaist?

-Pie viesnīcas,- Elīza sajūsmināta sasita plaukstas,- Un tad mēs pazudīsim!

-Stop,- es iesaucos,- Kurš teica, ka ar tevi kaut kur iešu?-

-Es,- Elīza lepni atteica,- Jo man ar tevi ir jārunā,- māsa klusāk piebilda. Es manāmi saspringu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-28/697546