Iepriekš: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-33/791578
Mūzika: Aerosmith- Dream on
Paldies Dievam, Raiens man pakaļ atbrauca viens pats. Puisis bija ģērbies vien zilos pusgaros havajiešu stila šortos un uzvilcis vienkāršas kedas, ļaujot dižoties trenētajam torsam. Man tas gandrīz nebija nekas jauns, es zināju tēta darbiniekus, tāpēc vismaz tas mani vairs nežilbināja jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Puisis, mani ieraugot, uzlika brilles uz galvas un atplauka smaidā, it kā es būtu viņam nozīmīga.
-Tā kāpjot klintīs tu noberzīsi kājas,- es sacīju, pienākdama viņam tuvāk. Labi vien bija, ka pārģērbos, jo pēc Raiena skatiena jutos iekārota. Gaiši rozā, plāna auduma blūzīte, pieguloši, batikoti un balināti džinsi, kā arī iztaisnoti mati, un glītas botes lika man sajusties seksīgai. Uz pleca biju uzlikusi mucveida somu, kurā viegli satilpa apģērbs, kas daudz maz atbilda klinšu kāpšanas prasībām. Cik vien paspēju ievākties informāciju, biju pārliecināta, ka nekas traks tas nav,- Tad mēs brauksim, vai tu te vienkārši smaidīsi?
-Tu izskaties lieliski,- Raiens tikai noteica un atvēra man durvis,- Milēdij, lūdzama..- viņš, kā deviņpadsmitā gadsimta džentlmenis noteica, un palaida mani apsēsties blakussēdētāja vietā. Somu iemetu aizmugurē, aizsprādzēju drošības jostu un nekavējoties nomainīju radio staciju, pa kuru skanēja dziesma, kas atgādināja Dominiku. Kad Raiens iekāpa mašīnā, izlikos, ka nekas nebija noticis.- Un šīs nav manas kāpšanas drēbes. Mēs sākumā nopeldējāmies, lai izietu dzērums. Pavisam drīz dosimies uz netālu rezervātu, kur ir sasodīti perfektas akmens klintis, stāvas, kā romantiskās filmās. Īsts adrenalīna izaicinājums, tev patiks,- puisis entuziastiski sacīja. Es neveikli apsēdos savā vietā un pārliku vienu plaukstu pāri otrai. Gan jau viņš mani tikai biedē.
Viņa mašīna iekšā izskatījās vēl labāk. Matēti melns, ar samtu apvilkts salons ar koka elementiem un fantastisku sandalkoka un vaniļas aromātu. Sēdekļi bija no mākslīgās ādas, kas bija pārsteidzoši ērti. Visu kopumā ierāmēja tīkkoka elementi uz logiem, magnetolas, ap rokas bremzi un uz vadītāja paneļa. Šis auto vienkārši nespēja piederēt sievietei. Tas bija visvīrišķīgākais- personalizētais- auto, kādu es jelkad biju redzējusi.
Raiens apsēdās vadītāja krēslā un brīdi samiedza acis, pamanot, ka biju nomainījusi radio staciju, taču liekus jautājumus neuzdeva. Puisis uzlika brilles uz acīm un sāka braukt, pat nepaskatīdamies uz mani. Burtiski jutu gaisā nepieciešamību kaut ko teikt. taču ne agresīvu, jo to gribēju pataupīt vēlākam.
-Kā tu sāki aizrauties ar klinšu kāpšanu, un kāpēc neesi darbā pie tēta?- es mazliet dzēlīgi vaicāju, atminēdamās viņa šī rīta izgājienus ar mani un Endželu. Es nekļūdījos, viņš bija naktstauriņš, kas pievilka un iznīcināja savu upuri ar skaistumu.
-Tie ir divi jautājumi,- puisis aizrādīja drūmā balsī. Viss rotaļīgums bija pazudis,- Visupirms, esmu profesionāls klinšu kāpējs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc sāku dienēt armijā. Reiz tas bija nepieciešams, bet tad guvu traumu. Tavs tēvs mani atrada ļoti piemērotā brīdī, man vajadzēja darbu un viņam darbinieku. Atbildot uz tavu jautājumu, es esmu darbā. Ikbrīdis, ar ko aizstāju brāli, esot pie tevis, ir mans darbs, ko ir ļauts, un ir izdevīgi apvienot ar aktīvo atpūtu, lai patrenkātu mazo motoriņu krūtīs un uzsistu asinis, saproti, par ko es runāju?-
Atkal tas brālis,- Kas ir tavs brālis, un kāpēc viņš ir tik būtisks?
-Vai te ir nopratināšanas sols?- Raiens to pārvērta jokā,- Kad viņu satiksi varēsi pajautāt.
-Un kur tad viņš ir tagad?-
-Šobrīd kārto dokumentus ar Taizemiešiem par jauna projekta izbūvēšanu Puketas salā. Apmierināta?-
-Ne visai. Man vēl ir daudz jautājumu,-
-Man ir līmlente,- Raiens deva pretim,- Būtu interesanti to beidzot izlietot.
-Tu esi nekauņa,- es atcirtu un sakrustoju rokas pāri krūtīm, lai justos drošāk,- Tu neatbildi uz maniem jautājumiem..
-Es atbildēju,- Raiens mani rupji pārtrauca. Uzmetu viņam niknu skatienu,- Labi, piedod..
-Tu mani pārtrauc, kaitini, pazemo, izsmej.. Apkrāp, pavedini, melo.. Ko vēl man uzskaitīt? Es nespēju tikt tev līdzi Raien, es pat nezinu tavu uzvārdu, bet, ja reiz esmu tev uzticēta, vai tu varētu mani mazliet vairāk cienīt? Piemēram, ar jaukāku izturēšanos, nevis ar klusēšanu, kas mani apdraud?-
-Tava ziņkārība visu apdraud,- puisis noņurdēja un apstādināja mašīnu pie palmu alejas, pagriezies pret mani. Viņš bija aizkaitināts. Pat vēna pulsēja uz kakla,- Tu pati esi tā visa cēlonis. Es nebiju domājis par tevi smieties. Vienkārši pateicu draugiem īsto iemeslu, kāpēc dodamies uz Savannu. Viņi zina, ka strādāju pie Kurta un mani respektēja.
-Bet Endžela, ja jau viņa zināja, tad kāpēc,-
-Endžela neatbilst savam vārdam. Nav viņa eņģelis. Viņa gribēja tevi paķircināt, un bija mazliet par daudz apreibusi. Es nemaz negaidīju, ka kas tāds notiks, tāpēc nekāpu ārā no mašīnas. Bet,kad izkāpu, tu jau biji piekritusi. Man likās, ka ir normāli, ja cilvēks pārbauda, cik benzīna viņam ir atlicis,- puisim noraustījās vaibsti, aizturot smieklus,- Bet tā ir pagātne. Es taču uzvarēju, un mašīnu tu paturēji. Tāpēc..
-Nē, tas nebija viss,- es uzstāju,- Tu skūpstījies ar mani, un tad lakstojies ap Endželu,-
-Kas tad tie par kaķēna pirdieniem? Tu esi greizsirdīga?-
-Nē,- es aizstāvējos un novērsos, lai neizrādītu piesarkumu,- Man žēl, ka sāpini meiteni.
-Es esmu šķīries no viņas,- Raiens paskaidroja. Pāri plecam palūkojos uz viņu,- Endžela nespēj tikt tam pāri, lai gan bijām vienojušies, ka esam draugi. Lai arī ar viņu ir Hārvijs, es zinu, ka viņa man ir mīļa, un zinu, ka tas ir abpusēji. Bet, tas neizdevās. Mēs bijām precēti gandrīz.. desmit gadus. Jā, man ir divdesmit seši gadi, es apprecējos sešpadsmit gados ar meiteni manā vecumā, un viņa pat nebija stāvoklī. Anja mums piedzima pēc četriem gadiem. Viņa ir mana kopija,- Raiena acis iemirdzējās, runājot par meitiņu,- Viņa ir mana sieviete. Mana sešgadīgā princese. Viņa arī dzīvo ar mani. Tā kā.. tu daudz ko nezini, Elija.
-Es atvainojos,- no sirds sacīju un nokaunējos par saviem apvainojumiem,- Es tiešām..
-Man jāatvainojas par to, ka liku tev nest to smago kannu,- Raiens sacīja ar smaidu uz lūpām,- Tas tiešām nebija jauki no manas puses. Vai piedosi man, par to, ka uzvedos kā krāns?-
-Piedosi man, ka uzvedos kā īsta kuce?-
Mēs abi iesmējāmies un Raiens turpināja ceļu. Šoreiz rīkojos es.
Nedroši pastiepu roku viņam tuvāk ar atvērtu plaukstu,- Draugi?- es vaicāju smalkā balstiņā. Vēl nekad nebiju salīgusi ar nevienu mieru, jo biju spītīga. Bet varbūt tieši tā es gūtu atbildes, ko man vajag.
Raiens mirkli lūkojās uz manu roku, un tad to paspieda kā apstiprinājumu,- Draugi,- viņš sacīja un uzsmaidīja man, nogriezdamies uz alejas, ko ieskāva burvīgs priežu mežs, caur kura skujām un zariem lauzās sarkanas gammas saules stari, aiz kuriem varēja redzēt pelēcīgu horizontu,- Drīz būsim klāt,- Raiens lustīgi sacīja un izvilka no kabatas telefonu,- Jā, brāl?- viņš uzrunāja un uzmeta skatienu man,- Tava mazā ir tepat.- Raiens mīļi pasmaidīja, un pasniedza telefonu man,- Tailers grib ar tevi runāt.
Bijīgi pieliku telefonu pie auss, cenzdamās apturēt vēlmi iepļaukāt Raienu par viņa spurgšanu,- Sveika,- vīrieša balss klausulē sacīja,- Kādu tetovējumu tu vēlies?