Tetovējums (12)2

-Emm..- es neveikli noteicu, un ar kedas purngalu paberzēju asfaltu. Nolaidu skatienu, nezinādama, kā īsti labākajam draugam visu atklāt. Es ļoti labi sapratu, ka viņu neinteresēja Elijas būšana. Viņu interesēja manis pazušana, un to es nekādi negribēju atcerēties.- Mm...- es nomurmināju, kad mūs iztraucēja Vila līksmā balss. Pie sevis atviegloti pasmaidīju un ļāvu sirdsapziņai apgriezt balerīnas pirueti par to, ka man būs laiks vēl padomāt.

-Hei, jūs,- Vils uzsauca, uzlicis uz acīm brilles, ap kurām bija kartona cipari «2016», kādas parasti izmanto jaungada ballītēs. Kartona pipermētru zilais tonis sasaucās ar Vila kreklu un šortiem, un ar Mārsijas kleitu.- Varbūt vienreiz brauksim, pirms saule nav norietējusi?- viņš smalkā balsī iesaucās un pacēla abus pārtikas maisus,- Un es gribu ēst!

-Ejam,- es uzlūkoju samulsušo Šeinu, kurš izskatījās aizkaitināts un neapmierināts,- Pēc tam pateikšu,- pusčukstus piebildu un saņēmu viņu aiz rokas. Viņa rokas, kā allaž bija aukstas mazasinības dēļ, pret manām karstajām plaukstām. Neraugoties uz temperatūras maiņu, viņa tvēriens bija stingrs, un mēmi izteica solījumu, saspiežot man pirkstus tā, ka šķita, tie salūzīs kā salmi vētras laikā. «No šīs sarunas, tu neizbēgsi» galvā teju dzirdēju Vila domas un sāku viņu vilkt mašīnas virzienā, uzsmaidīdama aizkaitinājiem draugiem, kuri bija atspiedušies pret džipa melno karkasu, kā divi tūristi- jūrmalnieki, kuri vēro kaitinošus bērnus. Abi bija tik saskanīgi, ka šķita, ka ir nevis pāris, bet viena vesela divas puses.

Mārsija samiedza acis un nopētīja mūs abus. Viņas skatienā bija manāms, ka viņa ļoti analizē mani un Šeinu man blakus. Nezinu, kāpēc viņa izskatījās gandrīz saniknota, ja mūs abus pat lāgā nepazina? Bet varbūt tur bija kas cits?

Kamēr gājām līdz viņiem, centos iztēloties, kā mēs izskatāmies no malas. Droši vien kā pāris. Cilvēki bija tik ļoti apauguši ar stereotipisko domāšanu, ka zaudēja ticību tam, ka starp pretējiem dzimumiem var pastāvēt draudzība.

Jā, es mīlēju Šeinu, bet kā draugu un brāli. Es nespēju un nevēlējos iedomāties attiecības ar viņu un labi zināju, ka arī viņš domā tāpat. Doma par to, ka mēs varētu nodarboties ar seksu vai skūpstīties man uzdzina nelabumu. Manā uztverē tas būtu kā skūpstīt tēvu. Žults sakāpa kaklā un aizdzinu prom muļķīgās domas.

Bez tam, viņam bija Katrīna, bet es nebiju attiecību cilvēks. Es sevi pielīdzināju vējam- nenotverama, neparedzama un ne vienmēr sasniedzama. Es arī nespēju noturēties attiecībās, jo tās prasīja enerģiju un laiku, kā rezerves nebija mūžīgas. Es nebiju arī putns, ko noturēt ar gredzenu ap kāju. Es biju vienkārši..

Jā, kas es biju? Ne īsti Elija, ne vecais es. Bet man bija laiks to noskaidrot. Varbūt dzīvojot iedomāta cilvēka dzīvi, es atradīšu sevi, un spēšu izdarīt to, ko nespēju, būdama es? Man bija savs Sasha Fierce tēls, kas manu dzīvi jau bija padarījis tūkstoškārt vienkāršāku un labāku, kā tā jebkad būtu spējusi būt. Un tagad es biju savas dzīves vadītāja krēslā, likt ātrumu pēc savas izvēles, un pati izspriest, vai vēlos driftu, dragreisu, vai vienkāršu, mierpilnu braucienu. Es zināju vienu, es alku pēc piedzīvojuma saldās garšas un sajūtām.

Es gribēju izbaudīt, ko nozīmē raksti tumblr un meiteņu žurnālos. Izgaršot visas dzīves garšas un aptraipīties ar visām tās krāsām kā krāsu festivālos.

Šeins man atvēra aizmugurējās durvis, kamēr Vils ar Mārsiju sāka krāmēt mantas džipā. Mašīnas salons bija ogļu melns un smaržoja pēc citroniem un ķimikālijām. Pieskāros ar plaukstu saules sasildītajiem sēdekļiem un lēni pārrāpos pāri sēdvietu dalījumam pie kreisās puses loga. Gaisma sāka krēslot, pulkstenis jau tuvojās četriem, un diena- beigām. Man pirmoreiz negribējās, lai šī diena beigtos. Īpaši tad, kad Šeina roka apņēma manējo, un to mierinoši ar īkšķi noglāstīja.

Vils un Mārsija sinhroni iekāpa mašīnā, kas viegli sašūpojās no viņu svara un ar Šeinu saskatījāmies un sasmaidījāmies vienlaikus. Vila zaļās acis domīgi vērās atpakaļskata spogulī.

-Kaut kas uzjautrinošs, ko pastāstīstiet arī mums?- viņš vaicāja, noņemdams stulbās brilles. Šoreiz mēs ar Šeinu neizturējām un sākām smieties kā mazi bērni, tik stipri, ka sāka sāpēt vēders.- Ķertie,- vils noburkšķēja un izgriezās ar mašīnu no stāvlaukuma. Abi ar Šeinu sasistām plaukstas un pieklusām, lai mūs neizmestu no mašīnas. Mārsija nemierīgi dīdījās savā krēslā, it kā viņu kaut kas tirdītu.

-Kaut kas traucē, mazā?- Vils saprotoši pavaicāja, apstājies pie luksafora. Puiša mati no kondicioniera viegli šūpojās, it kā viņam uz galvas būtu kviešu lauks,- Mārsija?

-Viss kārtībā,- meitene caur zobiem izgrūda,- Tu zini, cik ļoti viss ir kārtībā.

-Pareizi,- Vils domīgi saknieba lūpas un viegli uzsita pa stūri,- Pareizi, pareizi, pareizi,

-Izbeidz,- Mārsija viņam gandrīz uzrūca,- Nekrīti man uz nerviem.

-Es pat neko nedaru!- Vils skaļi atcirta, ka mēs ar Šeinu noraustījāmies. Puisis, cik vien viņu pazinu, šķita miermīlīgs jokupēteris. Nebiju domājusi, ka reiz dzirdēšu viņu aizkaitinātu,- Visu rītu es tikai klausos pārmetumos. Zemenes par sarkanu, sula par biezu, un elpojot es arī par skaļu!- Vils stāstīja. Iekodu dūrē, lai nesmietos.

Man šķiet, es sapratu, kāpēc Mārsija tā uzvedās. Tā uzvedās katra sieviete reize mēnesī. Man kļuva nedaudz žēl Vila un visu citu vīriešu.- Tagad nepataisi mani par briesmoni,-Mārsija ērcīgi atcirta. Abi beidzot apklusa un salonu pieskandināja country mūzikas vārdi.

-Lai nebūtu klusums...- Šeins beidzot ierunājās,- Mēs varētu viens ar otru vairāk iepazīties.

-Spoža doma,- es piebalsoju,- Un mēs varētu nestrīdēties līdz pirmajiem kokteiļiem.

Mārsija iešņukstējās, un es nudien vairs nesapratu, kas meitenei noticis. Vils aizvien nebija savā ādā. Varbūt es vienkārši abus nezināju tik labi, lai spriestu, kādi viņi ir. Puisis mierinoši uzlika roku viņai uz pleca un to noglauda. Tad viņš palūkojās uz mums, paliecoties mazliet apakaļ. No viņa uzvēdija kafijas un cigarešu aromāts.

-Varbūt pastāstat par to, kā iepazināties jūs,- puisis mierīgi sacīja,- Mums.. īsti negribas.

-Šein?- izmantoju izdevību, uzrunāt draugu pirmo, lai man nebūtu jāsāk. Es nebiju laba stāstniece. Pat nesaprotu, kā mans blogs.. kā mans kādreizējais blogs spēja pievilkt tik daudz uzmanības. Lūk Šeina stāstītais bija kas fantastisks.

Viņa balss tonis..dikcija, jā, dikcija, bija tik patīkama ausīm, ka pat stulbi, nesmieklīgi joki izklausījās lieliski. Nesapratu, kāpēc draugs pameta dziedāšanu. Bet tam tagad nebija svara. Mani interesēja, kā viņš pasniegs mūsu iepazīšanās stāstu. Vien tagad atskārtu, ka neesmu pateikusi Vilam un Meisijai kādas ir manas attiecības ar Šeinu. Abi laikam bija nosprieduši,ka esam pāris. Šeins paskatījās uz mani, iešķieba aci un apmeta man roku ap pleciem, ar visu spēku pievilkdams mani sev klāt.

-Jā, Šein, pastāsti,-es puisi ķircināju,- Bet stāsti patieso stāstu,- es piekodināju. Iepriekš, kad daudz ceļojām, mēs ikreiz izdomājām stāstus par to, kā iepazināmies. Ar Vilu un Mārsiju, nez kāpēc,man negribējās melot. Bez tam, meitene aizvien raudāja, un man gribējās izdarīt ko labu.
-Tātad,- Šeins noklepojās un sāka stāstīt,- Tas notika tieši pirms divdesmit diviem gadiem, kad mēs iepazināmies. Tālajā 1993.gadā. Tiesa, dažs labs no mums, proti, es, jau biju dzīvojis uz šīs pasaules divus gadus, un ar nepacietību gaidīju, kad satikšu savu krustmāsu.- viņš mīļi paskatījās uz mani un nepatikā saviebies, sabužināja manus īsos matus.

-Krustmāsu?- Vils un Mārsija reizē vaicāja,- Kas tas tāds?- Vils mulsi vaicāja un veica strauju pagriezienu ap sarkanu ķieģeļu meiteņu skolu.

-Tā es viņu iesaucu,- Šeins paskaidroja,- Mani vecāki bija.. - viņš mirkli izvēlējās vārdus, ko sacīt. Cerēju, ka viņš nejauši nepateiks manu īsto vārdu, kas nu šķita kā lamuvārds,-Elijas, krustvecāki. Tāpēc es kā bērns nospriedu, ja reiz krustvecāki, tad man būs krustmāsa. Viņa bija tāds mazs, kakains kunkulis, kas smaržoja pēc vaniļas piena,- puisis iespurdzās. To dzirdot, piesarku un iedunkāju viņa vēderu, bet puisi tas nekādi neietekmēja,- Tā es iepazinos ar viņu pirmoreiz. Mūsu vecāki bija labākie draugi, tāpēc teju dzīvojām pie viņiem. Katru nedēļu mēs braucām pie viņas un viņas vecākiem, lai senči varētu izpļurkstēties, bet es, lai varētu pieskatīt sīko, un dabūt divdesmit dolārus brīvtērēšanai.

-Tolaik tā bija liela nauda,- es piebildu, nenovērzdama skatienu no drauga,- Un es arī viņu tādu atceros. Mazu divgadnieku, gaiši zilā uzvalkā, kurš man nekad nelika mieru un vienmēr pievāca manus saldumus.

-Un stāstīju visādas pasakas, lai tevi iebiedētu,- Šeins piezīmēja,- Jebkurā gadījumā, bija tā, ka mēs bijām kā brālis ar māsu. Un tā tas palika uz divdesmit vienu gadu.

-Kāpēc divdesmit vienu?- Mārsija pavaicāja, meitene bija atlocījusi salonā iestrādāto spoguli un nu piekārtoja kosmētiku,- Kaut kas notika?

-Notika daudz kas,- es iejaucos un lūdzoši paskatījos uz Šeinu,- Nesaki viņiem,- mēmi lūdzu.

-Mūsu ģimenes piedzīvoja traģēdiju,- Šeins beidzot sacīja un sāpjpilni palūkojās uz mani,- Mēs zaudējām pašu tuvāko, kas mums bija.- viņš noteica un novērsās, lai skatītos pa logu. Šeina roka atlaida manējo un es pamanīju, ka puisis elpo lēni un dziļi, izvairās no mana skatiena un žņaudz rokas dūrēs. Sapratusi, ko viņš ar to domāja, arī es aizgriezos un sakrustoju rokas sev apkārt, lai nesabruktu turpat uz vietas.

Šķiet, mēs arī bijām radījuši spriedzi mašīnā, un atmosfēra kļuva neomulīga. Pēc Šeina pateiktā es gribēju izkāpt no mašīnas, paņemt tuvāko oli un iedauzīt viņam smadzenes, lai viņš saprastu, kā es jutos. Sirds šķita smaga krūtīs un gribējās raudāt, taču sev es to neļāvu.

-Esam klāt,- Vils lustīgi iesaucās un mēs visi reizē pacēlām galvas, lai ieraudzītu koši zilo okeānu klints pakājē, kas satrakoti bangoja pret sarkano dabas sienu.- Ejam peldēt.

-Peldēt?- es gandrīz histēriski iesaucos un sajutu bailes. Es biju domājusi, ka būsim vienkārši pie okeāna, nevis virs okeāna. Man nepatika ūdens. Nebūtu pārspīlēts teikt, ka man bija fobija no augstuma un ūdens kopā,- Jūs iesiet peldēt.

-Viņi ies,- Mārsija iejaucās,- Mēs nē. Vai ne?- viņa uzlūkoja abus puišus, izskatīdamās tikpat starojoša kā tad, ka es viņu ieraudzīju,- Meitenes paliks malā,- viņa piebilda un izkāpa no mašīnas.

-Šein,- es viņu satvēru aiz rokas un lūdzoši puisī pavēros,- Nevajag, lūdzu..

-Liecies mierā,- Šeins mierināja,- Ar mani nenotiks tas, kas notika ar viņu.- viņš neapzināti atbalsoja vārdus, ko reiz biju dzirdējusi,- Ar mani viss būs kārtībā.

Deja vu aina manā acu priekšā pārsteidza mani nesagatavotu. Pieķēros Šeina rokai un steigšus viņu apskāvu,- Nē,- es iešņukstējos,- Nē, nē, nē.-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-13/789882