Iepriekš: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-10/789653
Mūzika: Goo Goo Dolls- Iris
Es sāku smaidīt kā stulbene ielas vidū. Es zināju, kurš tas ir, un nespēju nepriecāties. Ar šo cilvēku es pavadīju savas dzīves labāko daļu, viņam blakus es visu aizmirsu. Vien visā plašajā pasaulē viņš mani saprata. Tas bija mans labākais draugs un dvēseles radinieks vienā personā. Sirdī ielija verdoša laimes sajuta, kas lika visiem jutekļiem tvaicēties un iekrāsot manus vaigus koši sarkanus.
Atstāju Minnijas krūzi uz letes un metos skrējienā, kad ievēroju, ka man līdz tikšanās laikam atlikusi vien pusstunda. Tagad man bija vienalga, ka tērēšu daļu no tās naudas, tikko varēšu, es to atskaitīšu atpakaļ. Ja mans labākais draugs būs ar mani, es spēšu paveikt visu. Līdz šim pat nebiju aptvērusi cik ļoti sasodīti man pietrūkst viņa ilgo stundu, kamēr viņš taisījās, viņa krāsaino T-kreklu ar neskaitāmām lirikām un citātiem no filmām un popukultūras.. Viņa stulbajiem jokiem un fanātībai ar Teilori Sviftu. Tagad arī zināju, ka kreklu dabūšu atpakaļ, jo, pirmkārt, tas bija mans mīļākais krekls, otrkārt, to es nozagu no Šeina pāris gadus atpakaļ. Kopš biju devusies prom, es nebiju runājusi ne ar vienu no draugiem. Un tagad Šeins bija te, un liktenis bija mūs savedis kopā. Kur vēl perfektāku mirkli?
Ieskrēju tuvējā apģērbu veikalā, par mata tiesu izvairīdamās no sievietes, kuras seju aizklāja kurpju kastu kaudze. Izspēru žiglu atvainošanos, un metos pie pakaramajiem, paķerdama pirmo, kas iekrita acīs. Es zināju, ka jebkādā veidā panākšu to, ka mēs dosimies ar pludmali. Ūdens bija Šeina un mana stihija. Katra reize ūdens tuvumā manās atmiņās bija saistāma tikai ar viņu. Tas nozīmēja vienu, šodien būs pamatīga ballīte. Tieši tas, kas man ir vajadzīgs.
Beigu beigās biju paķērusi vienkāršus džinsu šortus gaiši zilā krāsā, plānu, baltu zīda jaciņu ar zilām rozēm, pludmales iešļūcenes, salmu cepuri ar rozā banti, saulesbrilles un vienkāršu, stingra auduma tanktopu. Pie reizes paķēru arī rotiņu, kas man iekrita acīs, un, neskatoties tajā, cik maksāju, pasniedzu sievietei karti un ievadīju pinkodu. Karte maigi nopīkstēja un meitene aiz letes man to pasniedza atpakaļ.
-Jauku dienu,- meitene novēlēja, pasniedzot man maisiņu ar drēbēm.
-Jums arī,- noteicu un piemiedzu meitenei ar aci. Atcerējos, ka man nav laika, un atkal sāku skriet, šoreiz uz pārtikas veikalu, lai paspētu nopirkt alkoholu. Labi daudz alkohola, lai aizmirstos. Un lai nosvinētu, noteikti, lai nosvinētu.
***
Beigu beigās, es visus sagaidīju ar veselu čupu iepirkuma maisiņiem. Mana seja veikala skatlogā izskatījās kā milzīgs tomāts uz pleciem. Mati bija uz visām pusēm un ķermenis raustījās pēc elpas. Rokas trīcēja no piepūles un seju rotāja gandrīz maniakāls, apmierinātības pilns smaids. Vēl bija atlikušas pāris minūtes. Pāris minūtes, un es varēšu izstāstīt visu, kas man ir uz sirds, un pavadīt laiku ar savu dvēseles radinieku.
Vienīgi, es nezināju, ar kādu mašīnu Vils brauca. Šī taču bija Ņujorka, te cilvēki un mašīnas bija kā vienots veselums. Mašīna bija teju katram Ņujorkietim, kas bija par slinku, lai izmantotu kājas. Man mašīnas nebija, jo tā bija lieki izdevumi. Aizvien nespēju noticēt, ka Šeina un draugu dēļ biju tērējusi līdzekļus no tās stulbās kredītkartes. Daļa manis nikni sita ar beisbola nūju man pa deniņiem, dēvējot mani trīsstāvīgos vārdos, bet otra daļa lepni mētāja banknotes turp atpakaļ, kā to bieži klubos dara bagāti, izlutināti pusaudži.
Nepacietībā izvilku telefonu no kabatas un pamanīju, ka viņi kavē. Nu nevar taču būt, ka viņi mani izjokojuši. Ne jau divreiz pēc kārtas. Kā tad viņi zinātu, ka tas T-krekls nepieder man? Viņi taču to nebūtu uzminējuši uz labu laimi, vai ne? Nebūtu taču?
-Elija!- Mārsijas balss uzsauca un es pagriezos pa kreisi, ieraugot, kā meitene izlec no vēl neapstājušās Land Rover mašīnas, kur pie stūres sēdēja vils. Meitenei mugurā bija pavisam ikdienišķas drēbes, tirkīza zila, viegla auduma kleitiņa, kas izcēla meitenes slaido vidukli un no tāluma atgādināja kreppapīru. Matus viņa bija sataisījusi ar ziedu vainadziņu un kājās uzmaukusi vienkāršas kediņas. Viņas brīvais tēls un darba tēls nebija salīdzinoši. Viņa bija hameleons, ātri spēja pielāgoties situācijām. Meitene skriešus metās pie manis un apmeta rokas man apkārt, ievilkdama mani spēcīgā tvērienā. Pāri viņas galvai es centos saskatīt Šeinu un Vilu, taču viņi bija kaut kur nozuduši. Mārsijas vaniļas smarža man lika saviebties. Man patika saldas smaržas, bet reizēm, to bija par daudz,- Viņi aizbrauca uz veikalu, mēs dosimies uz pludmali!
Es nopūtos. Nu jā, mēs ar Šeinu bijām divas smadzenes puslodes, nav brīnums, ka pat domājām vienādi,- Es zināju, tāpēc jau nopirku maisus ar dzērieniem un našķiem,- skumji noteicu un pacēlu maisiņus, lai meitene tos redzētu.
-Ēdiena un dzēriena nekad nevar būt par daudz,- viņa uzstāja un no mazās clutch somiņas ar japāņu multfilmu uzlīmēm izvilka kvadrātainas saulesbrilles, un atplauka žilbinošā smaidā,- Skatos, arī tu turpini uzturēt savu stilu. Bet kur kosmētika?
-Kurš uz pludmali velk kosmētiku?- es ironiski vaicāju un rotaļīgi iebukņīju Mārsiju viņas kaulainajā plecā. Meitene tēloti paberzēja to plaukstu,- Labāk, saki, kā jūs satikāt Šeinu,- es mudināju. Šis mani tiešām interesēja. Ne Vils, ne Mārsija, tikai Šeins.
-Viņš bija ienācis apskatīties, kas un kā notiek,- Mārsija stāstīja un saņēma mani aiz rokas, kā dāmas parasti darīja, pastaigājoties kopā. Nesaprotu, kā viņai nebija auksti, jo vasara taču bija mata galā no beigšanās,- Tā nu mēs ar Vilu piespiedām viņu palikt. Šeins sāka stāstīt par to, kā viņa meitene lūgusi izpētīt, kur var forši nofrizēt matus, kad viņš pamanīja tavu-viņa “Metallica” kreklu karājamies pie sienas. Viņš smejoties sāka stāstīt stāstu par to un pieminēja kādu meiteni, kura viņam esot to nozagusi. Vils jau atkal gribēja izjokot, bet es pateicu, ka uz krekla ir numurs, uz ko var sazvanīt krekla īpašnieku.- Mārsija īsi pastāstīja un tad savilka seju domīgā sejas izteiksmē,- Starp citu, kāpēc viņš nobrīnījās un jautāja, kas par Eliju?
Ak nē.- Nu kā, Eliju taču ir daudz,- es izvairīgi sacīju.- Es vien pazīstu vismaz sešas.- mānījos. Mārsija mirkli apstājās un domīgi vērās manī, šķiet, iekšēji domādama, vai man ticēt, vai nē.
Turpretī es nespēju beigt iekšēji priecāties. Iekšējais bērns manī gavilēja, grozījās pudiņa mucā un kvieca kā sivēns. Par to, ka Šeins bija Ņujorkā, un viņš ar Katrīnu aizvien bija kopā. Tas, kopā ar faktu, ka viņš atcerējās, ka es nospēru viņa kreklu, un pat neizpļāpājās, lika man pasmaidīt tik plati, ka šķita, izmežģīšu žokli, un mani vaigi pietūks kā divi sarkani baloni.
Mēs apstājāmies pie lielas, baltas ēkas ar arkveida stikliem un zeltainiem ziedu rakstiem, kas inkrustēti smagnējās ēkas betona sienās. Tā bija pavisam atšķirīga no inovatīvajām ēkām citviet Manhetenā. Tajā bija kas cēls un graciozs. Tā bija skaista vien ar savām pasakaini gleznainajām arkām ar apzeltītiem rāmjiem, koka grebuma durvīm un vitrāžām no krāsainiem stikliņiem, kas padarīja saulesstarus līdzīgus šķidriem dārgakmeņiem.
-Seintdžūilsas baleta skola,- Mārsija, pamanījusi manu izbrīnu sacīja,- Es tur mācījos.- viņa ilgpilni sacīja un uzlika plaukstu uz ēkas virsmas, it kā tā spētu just.- Tikai nācās pamest. Vecākiem gadījās problēmas ar naudu, un es speciāli nokritu no zirga. Es negribēju, ka viņi ziedo sevi man. Tāpēc ieguvu traumu, un..- Mārsijas balss aizsmaka un meitene aizgriezās. Es sajutos vainīga un apskāvu draudzeni, juzdamās briesmīgi, ka biju provocējusi šīs sāpīgās atmiņas meitenei. Mārsija sāpjpilni pasmaidīja un, kā sajuzdama, paskatījās man aiz muguras un plati atplauka smaidā.
-Tikai nekliedz,- viņa grasījās teikt. taču es uzreiz sapratu, ko viņa domā, un, apcirtusies ap savu asi, metos virsū labākajam draugam, uzlekdama viņam virsū. Es sāku raudāt kā mazs bērns, jūtot viņa stiprās rokas un augumu savās rokās. Viņš aizvien smaržoja pēc tām dievīgajām vīriešu smaržām, kas atgādināja okeānu, vēju, smiltis un pēcskūšanās losjona aromātu vienlaikus.
Viņa zodu aizvien klāja rugāji un zaļās acis mirdzēja priekā. Viņa īsie, smilškrāsas mati bija atglausti ar želeju uz sānu, liekot viņam izskatīties pēc modeļa. Tikai viņš spēja izskatīties ideāli baltā, prastā kreklā un zilos džinsos. Šeins neko neteica, bet es jutu viņa smaidu sev pie galvvidus, jo viņš bija gandrīz divreiz lielāks par mani. Viņš, nekautrējoties, uzlika rokas man uz pakaļas un pacēla mani mazliet augstāk. Es viņā iekrampējos kā koala lācis eikalipta kokā un biju gatava uzrūkt ikvienam, kas mūs nošķirtu. Es jutu, kā Šeina sirds sitas un jutu viņa elpu, kas smaržoja pēc cigaretēm un zemeņu jogurta konfektēm, un jutu, cik ļoti es mīlu savu labāko draugu, cik ļoti man viņa pietrūka, cik laimīga esmu, ka viņš atkal ir te.
Šeins man bija viss. Mans sargs, mans draugs, mans brālis, manas mājas.
-Es, protams, priecājos, ka tu mani tik viesmīlīgi sagaidi,- Šeins beidzot ierunājās un viegli nolaida mani zemē, paturēdams rokas man uz pleciem. Viņa bedrītes vaigos lika man iekšēji iespiegties. Reiz es viņam teicu, ka, ja tur iesētu puķes, viņš būtu skaistāks. Toreiz es neapjautu, ka vien pazīt šo cilvēku bija dāvana.- Bet ir lietas, par ko mums jārunā?
-Kādas lietas?- apātiski vaicāju un pieglaudos viņam klāt. Man gribējās čučāt, un dejot, un dziedāt vienlaikus. Viņa klātbūtne lika man atkal justies dzīvai,- Nav ko pļāpāt..
-Par to tavu Elijas būšanu. Kā arī par to, kas noticis, kopš tu aizbēgi.- Šeins nopietni sacīja,- Kas, pie velna, ir Elija?-