Uzdevums literatūrā- bija jāklausās kaut kāds stāsts par Jāni un Līgu un pēc tam jāizdomā kāds varētu būt nobeigums! 
Man sanāca šadi:
Ir pagājuši 10 gadi, laiks neko nav gaidījis, viss ir mainījies. Arī sniegu beidzot cilvēki ir sagaidījuši tādu, ka labāk nebūtu snidzis. Jānis ar Līgu beidzot ir piepildījuši savus sapņus- viņi ir kopā, bet ne Jānis ar Līgu un ne Līga ar Jāni. Viņi jau 10 gadus dzīvo šķirti un ir atraduši savas otras pusītes. Viņi katrs dzīvo savu dzīvi un ir ar to apmierināti, vismaz daļēji, tomēr neskatoties uz jaukajiem dzīves apstākļiem viņi ejot gulēt vienmēr atceras jaunību, kāpnes un stulbo salu, kurš tik ļoti visiem kaitināja. Lai arī viņi ir apraduši ar domu, ka viss ir savādāk un iespēja, ka viņu ceļi krustosies ir gandrīz neiespējama, viņi tomēr cer uz neveiklu satikšanos kādā klusā ieliņā ar mazām, neērtām taciņām un mājiņām ar puķu podiem uz palodzēm. Liktenis citreiz ir ļoti viltīgs, un viņš zina arī noslēpumus, kurus cilvēki glabā starp grāmatām un atmiņu plauktiem. Dienas skrēja kā zaķis pa sniegu, atstājot vien atmiņu pēdas sniegā. Bet beidzot bija pienākusi tā diena, kad Jānis pēc vairāku dienu nosēdēšanas mājās devās uz veikalu, lai nopirktu pārtiku no saraksta, kuru bija atstājusi viņa, ne tik ļoti mīļotā sieva. Kāds brīnums, ka arī Līga tajā pašā dienā un tajā pašā laikā devās uz to pašu veikalu. Liktenis, jūs prasīsiet? Abi iegāja veikalā pa atšķirīgām ieejām, tāpēc viens otru neieraudzīja. Abi neko nenojaušot vazājās gar veikala plauktiem un lika groziņā to, ko vajadzēja vakariņu gatavošanai. Lai ar cik negaidīti tas nebūtu, viņi reizē piegāja pie augļu stenda. Neskatoties uz visu- ir pagājuši turpat 10 gadi, tāpēc uzreiz viens otru neatpazina, bet Jānis nekad nevienai meitenei vai sievietei nebija redzējis tik izteikti blondus matus- tie mirgoja kā rīta rasa vasarīgā rītā. Pēkšņi pie augļu stenda pienāca maza meitenīte, Jānis meitenīti nepazīstot nodomāja, ka tā ir šīs sievietes meitiņa, bet tā nebija. Meitenīte piegāja pie sievietes un bailīgā balstiņā teica: „Skolotāja Līga, es šodien nebiju skolā, jo man nomira kaķītis un es raudāju!” Sieviete bērnu nomierināja un teica, ka viss esot kārtībā un bērniņš aizcilpoja prom. Jānis stāvēja kā stabs, un mēģināja izdomāt vai tā ir tā pati Līga vai nē. Pēkšņi sieviete pagriezās pret Jāni, nopētīja un jautāja: „Vīrieti, kāpēc Jūs mani vērojat?”, bet Jānis pat īsti negribot atbildēja ar jautājumu: „Līga, tā tu?” Sieviete Jānī vērojās ar izbrīnītu skatienu, bet tad pēkšņi viņa vīrietī sāka saskatīt līdzību ar viņas bijušo puisi Jāni, un Līga pajautā: „Jāni?” Jānis sāk smaidīt un ar pacilātu balsi atbild: „Jā!” Abi samulsuši sāka virzīties uz kases pusi. Pa to laiku viņi paspēja izrunāt gandrīz pusi savas jaunās dzīves. Samaksādami par produktiem, viņi devās uz mājām. Gan uz Jāņa māju, gan uz Līgas māju veda viens ceļš- šaura ieliņa ar mazām mājiņām un puķēm palodzēs. Abi atcerējās jaukos brīžus, kurus pavadīja kopā. Abi bija nonākuši pie Līgas mājas, un Līgai bija laiks doties gatavot vakariņas, bet pirms tam viņai bija Jānim jāatdzīstās, ka viņiem ir kopīgs bērns, par kuru Jānis neko nezin, bet viņš bija tik laimīgs par tikšanos ar Līgu, ka diezin vai ir vērts viņam to teikt, kaut gan viņa juta, ka tas ir viņas svētais pienākums, bet tomēr viņa to nespēja. Abi atvadījās, un Jānis jautāja: „Vai mēs vēl kādreiz tiksimies?” Līga smaidot paraustīja plecus un iegāja iekšā. Jānis gaidīja atkārtotu tikšanos, bet tā diena nepienāca, jo Līga ar visu ģimeni pārvācās dzīvot uz Ameriku, bet Jānis palika Rīgā ar neveiksmīgu mīlestību, savu sievu!
