Šis ir īss stāstiņš, kārtējais no maniem daudzajiem stāstiem. Ceru, ka liks jums aizdomāties. Ja patīk, droši ej manā blogā un meklē arī citus: http://auzans.blogspot.com/
Piektdienās Krista vienmēr bija priecīga. Tās bija pavisam īpašas dienas. Jau no paša rīta viņa nespēja ilgāk nogulēt zem deķa. Ar pirmajiem saules stariņiem mazā meitene bija augšā un vēroja griestus. Nē, viņa nelīda ārā no gultas, taču bija tik enerģijas pārņemta, ka sapņaini nogulēja atvērtām acīm. Meitene nepacietīgi izēda savu bļodu ar brokastu pārslām. Taču tas viņu nepietuvināja gaidītajam. Tāpēc viņa pieklājīgi sēdēja pie galda un tikai tirināja savas mazās kājiņas. Viņa skatījās nepielūdzamajā pulkstenī, kurš ne par kādu cenu nevēlējās ātrāk iet uz priekšu. Meitene bija pirmā, kura lielos tempos sakārtoja savu istabu. Viņa atrada visas zeķes un salocīja tās pa pārīšiem. Meitene pat paņēma savu plīšu lācīti, kuru ar lielo ķemmi izsukāja, līdz neviena mākslīgās vilnas šķiedra nebija nepaklausīgi noglausta pretējā virzienā. Nu viņa samīļoja savu lācīti, un nolika to blakus spilvenam, uz kura ik nakti mēdza aizmigt un redzēt visskaistākos sapņus. Jā, viņa bija piemīlīgs meitēns. Krista vienmēr pieaugušajos iedvesa mīlestību pret sevi. Ar savām pelēcīgajām acīm viņa spēja atvērt pat cietāko sirdi un likt cilvēkiem ieplest savas sejas smaidā. Taču todien viņai nerūpēja, vai pieaugušie muļķīgi smaidīs, kad ieraudzīs mazo meitēnu. Todien bija piektdiena, un piektdienas bija īpašās dienas. Jau trešdien Krista sāka domāt par piektdienu. Ceturtdien viņa centās pēc iespējas ātrāk palīst zem segas, lai tikai ātrāk aizmigtu un sagaidītu īpašo dienu. Un kad šī diena bija beidzot pienākusi, Krista bija kā molekula, kura zem mikroskopa stikla nepārtraukti mētājās šurpu turpu. Viņa staigāja pa istabu no viena gala uz otru, ik pa pārdesmit sekundēm uzmetot acis pulkstenim. Lai gan bezgalīgs un lēns, laiks tomēr nebija nepielūdzams, tas beidzot nosita gaidīto stundu, un viņa priekā iespiedzās. Krista pieskrēja pie telefona. Viņa kārpilni skatījās uz klausuli un tad spieda sev tik labi zināmo kombināciju. Melnā telefona klausule bija krietni par lielu meitenei, viņa to knapi noturēja savās mazajās rociņās, un pieliekot to pie auss, Krista izskatījās visnotaļ amizanti. Beidzot viņa sāka runāt: - Mammu! Mammu! Te es! ... - Man iet ļoti labi, šodien ir piektdiena tāpēc es tev zvanu. ... - Kā tev iet? ... - Es esmu liela meitene, šodien sakārtoju istabu un izķemmēju Tedim matus. ... - Mammu...tu atbrauksi? ... - Nu labi, tas nekas! ... Pēkšņi istabā ienāca māsiņa, viņa raižpilni noskatījās uz meitenīti, kura, mirdzošām acīm, runāja melnajā telefonā. Māsiņa saprata, ka tas nav pareizi, taču viņa nespēja atņemt smaidošajai meitenītei viņas telefonu, tāpēc viņa tikai ar asarām acīs noskatījās uz meiteni. Lai cik sāpīgi tas arī nebūtu, māsiņa sakoda zobus un klusītēm vēroja meitēnu. Savukārt Krista turpināja savā nodabā sarunāties. - Labi mammu, māsiņa jau atnākusi, man jāiet. ... - Es tevi mīlu mammu! Krista ar platu smaidu atvadījās un pasniedza klausuli māsiņai. Bērnu nama darbiniece pielika telefona aparātu pie savas auss un imitēja, ka arī viņa sarunājas. Lai gan sieviete zināja, ka rotaļlietu telefoni nespēj savienot jūs ar operatoru, viņa no sirds ticēja, ka ar to varēja piezvanīt Kristas mirušajai mammai un pateikt, ka viņa viņu mīl.
