Jā, nodaļa ir īsa, jo, principā, es jutu pienākumu uzrakstīt kaut ko un tad nu tas viss ietvērās īsākā versijā, bet es tāpat ceru, ka Jums patiks. :)
No visām malām man mēģināja iestāstīt, ka dzīvoju nepareizi. Lila apgalvoja, ka drīz vienkārši bezspēkā nokritīšu, jo savā uzturā lietoju pārtikas minimumi, bet dejoju kā velns. Visi viņai piekrita un laikam jau melnie loki zem manām acīm bija ideāls pierādījums viņu vārdiem, tomēr es nevarēju neko sev padarīt. Tiklīdz iedomājos par normālu porciju ēdiena viss kuņģa saturs nāk uz augšu. Mans organisms bija tik ļoti iespaidojies no garīgās pasaules, ka vairāk vairs nebija kur. Elvita apgalvoja, ka nevar pieļaut to, ka es dejoju, bet pēc garas sarunas es tomēr pārliecināju visus, ka viss ir labi un kosmētika aizsedza ikvienu nepilnību, bet meli apstiprināja, ka esmu atsākusi kārtīgi ēst. Sebastians bija tas, kas bija pret mani nepārspējami mīļš un visu laiku atradās manā pusē. Tā vien likās, ka tam cilvēkam kaut ko no manis vajag, tomēr šajā ziņā mēs visu bijām noskaidrojuši – es vīrietim paskaidroju, ka mūsu starpā nekad nekas nebūs, viņā nemaz nebija tik daudz sašutuma kā es biju paredzējusi, tādēļ padomāju, ka visas simpātijas pat esmu nosapņojusi.
Ir arī vēl šis tas jauns.. bieži vien vakaros mums ar Sebastianu ir nodarbības un bieži vien es pieķeru kādu gaitenī. Kādu, kas mūs vēro. Kādu, kuru es tik ļoti gribētu sev atpakaļ. Daniels! Viņš mēdz uzvesties dīvaini, viņa augums bieži vien apstājas pie zāles logiem un acis pavada manas kustības. Visdīvainākais bija tas, ka no skatiena vien mani pārņēma trīsas un apjukums. Likās, ka rokas sāk trīcēt un augums vēlas sabrukt, tomēr tā nekad nenotika, jo es nekad nepievērsu savas acis viņējām, es izlikos, ka viņš ir ēna, lai lieki neiedragātu sienu, kas bija mūsu starpā. Nebija vērts mocīt sevi vēl vairāk, jo es jau biju pietiekami labi nomocījusi gan savu iekšieni, gan ārieni.
Kārtējais vakars un kārtējais treniņš. Mēs abi ar Sebastianu aktīvi gatavojāmies talantu konkursam, kurā mēģinājām sastādīt vienu sarežģīti interesantu priekšnesumu, tas prasīja gan spēku, gan laiku, taču tas arī novērsa domas. Likās, ka šis vakars ne ar ko īpašu neizcelsies un pārsteigumu nebūs, un nebija arī. Iesoļoju zālē un ieslēdzu gaismas. Sebastians vēl nebija ieradies, tādēļ izmantoju laiku un pie tumbām pieslēdzu savu mūzikas atskaņotāju. Sāka skanēt vienaldzīga melodija un es pievērsu skatu spogulim. Kur pie velna bija mana skaistā seja? Mani vaibsti likās izkāmējuši un acis likās nespožas kā pekles. Arī augums bija palicis ievērojamāki sīkāks un skaistās aprises vairs nebija tik skaistas. Tās arī nebija mežonīgi kaulainas, bet, godīgi sakot, tālu līdz tam vairs nebija. Dejošana laikam palīdzēja saglabāt formas kaut cik pievilcīgas. Pētīju sevi līdz noraustījos no durvju klaudziena. Jau atkal izdzisa gaisma. Tātad Sebastiana jociņi. Dzirdēju skaņu, kas ir atbilstoša somas nomešanai uz zemes un pakāpos soli pa kreisi. Manam deju partnerim ļoti patika spēlēties, dažreiz es pat nespēju saprast ko viņš ar to grib panākt. Klusiem soļiem nonācu pie otrā gaismas slēdža un, tiklīdz jutu viņa siluetu sev blakām, nospiedu to. Gaisma sāpīgi iespiedās acīs, bet Sebastians apmierināti smīnēja. Iedunkāju viņu un pagrūdu mazliet tālāk no sevis.
- Gatava? – vīrietis smīnot jautāja un sagrāba manu vidukli.
- Pārāk agresīvi! – piemiedzot acis, secināju un atraisīju viņa rokas. – Sākumā nav nekādu satvērienu! – piebildu un apmierināti pasmaidīju. Sebastiana acis iespīdējās un tas manī izraisīja nesapratni, kas gan atkal ir viņa prātā?
Deja šoreiz bija tik vētraina, ka beigās biju zaudējusi elpu. Sebastians šodien nebija tāds kā parasti, viņš bija kļuvis agresīvāks un izaicinošāks. Likās, ka viņa augums visu laiku ir iesprindzis un kaut ko ļoti vēlas. Treniņš pagāja diezgan saspīlētā gaisotnē un šoreiz dejā ieviesās dažādas problēmas. Te satvēriens par ciešu, te par vāju. Te aizmirsta kombinācija, te vienkārši spēka trūkums turpināt. Šodien galīgi nekas neizdevās, tomēr bija pienākušas treniņa beigas, tādēļ mierīgas mūzikas pavadībā sāku staipīties, lai atbrīvotu saspringušos muskuļus. Sebastians pacietīgi kārtoja savu sporta somu un ik pa brīdim uzmeta skatienu manā virzienā. Izlikos to nemanām un noliecos uz leju, lai veiktu staipīšanās vingrinājumu. Pievēru acis un piecēlos no pozas, lai noliektu galvu un sajustu kakla skriemeļu atbrīvošanos. Turēju acis aizvērtas un noliecu galvu uz kreiso pusi. Pagāja pāris sekunddaļas, kad caur mūziku sadzirdēju soļus un pie mana auguma, no aizmugures, bija kāda cilvēka siluets. Protams, telpā bija tikai Sebastians, tādēļ apjukumā atvēru acis un caur spoguli palūkojos uz vīrieti, kura augums bija pāris milimetru attālumā no mana.
- Ko tu dari? – mazas bailes ielauzās manā balsī, tomēr es tās centos nomaskēt.
- Tu speciāli tā dari? – vīrieša balss čukstēja un rokas uzdrīkstējās apvīties ap manu vidukli.
- Sebastian, rokas! – centos atkabināt viņa satvērienu, tomēr tas bija ciešs, taču ne sāpīgs.
- Tu katru reizi mani izaicini.. – vīrietis turpināja čukstēt un tādejādi pūta savu elpu uz mana kakla, nedaudz kutinot to. Tomēr tā nebija patīkama kutināšana, drīzāk tā izraisīja riebumu un bailes.
- Es vispār neko nedaru! – mazliet skaļāk iesaucos. – Laid mani! – sāku nervozēt un centos tikt vaļā no tām rokām, kas šobrīd mani biedēja.
- Kāpēc tu nedod iespēju? – Sebastians norūca un satvēra mani stiprāk.
- Tu man nenozīmē neko, lai es tev dotu iespēju. – dusmīgi nošņācu un mēģināju izdabūt savas rokas no viņējām.
- Tā gan nesaki.. – vīrietis ieteica un virzījās uz spoguļu pusi. Nekustējos ne no vietas, tādēļ tiku mazliet piepacelta virs zemes un nogādāta līdz spoguļu sienai. Kāju spirināšana neko nedeva un mēs abi nonācām līdz gala mērķim. Sebastians pagrieza mani pret sevi un jau atkal piespiedās cieši klāt, rokas turot virs manas galvas.
- Tu apjēdz ko dari? – izmisums vēl nebija pie manis, tomēr apjukums un bailes gan.
- Jā, es vēlos tev pierādīt, ka man vajag iespēju. – vīrietis norūca un lēnām piekļāvās kaklam, sniedzot skūpstu, kas man bija nepatīkams. Manī pat nebija domas, ka kāds cits skūpstīs manu ķermeni, nē!
- Laid mani vaļā! – beidzot atnāca arī izmisums un asaras, kas sakrājās acīs, aizmiglojot skatienu.
- Kušš. – viņš nočukstēja un atlaida manas rokas, kas mani ļoti pārsteidza. Tomēr prieks nebija ilgs, jo viņa rokas satvēra manu galvu un lūpas piespiedās pie manām. Cieši turēju muti ciet un ar dūrēm mēģināju viņam kaitēt, jo izjust cita vīrieša skūpstus bija nepatīkami, ja tu tos galīgi nevēlies. Sebastians elpoja arvien straujāk un viņa ķermenis pilnīgi kvēloja, viņam likās, ka tā ir bauda, bet viņš neapzinājās cik pretīgi jutos es.
- Laid.. mani! – ik pa laikam atrāvusies iesaucos un lūdzu, dūres lidoja katra uz savu pusi un augums ļodzījās kā traks līdz kāds svešs troksnis pārtrauca vīrieša uzmākšanos. Nepaspēju noreaģēt, kad Sebastians atkāpās un devās pretī kādam, kuru es nepaspēju saskatīt dēļ asarām. Tomēr aši atguvusies, es atpazinu atnācējā Danielu. Pārsteigumā iepletu acis un novēroju savā bijušajā milzum daudz dusmu, kas jau nākamajā brīdī pārtapa sitienos. Abi vīrieši uzsāka kauju, kas mani nobiedēja. Sebastians nebija nedz vārgulis, nedz muskuļu kalns, bet Daniels bija mežonīgi dusmīgs, turklāt arī spēcīgs. Piesteidzos abiem klāt un centos kaut kā palīdzēt ar savu balsi.
- Daniel! – iebļāvos. – Lūdzu, laid viņu! – atkal jau izmisums atgriezās manī un es novēroju, ka viņš aizgrūž Sebastianu pāris metrus tālāk. Novēroju savu deju partneri un attapos, kad viņš jau bija savācis somu, lai pusskriešus mestos prom no skolas. Pilnībā sasalusi vēroju telpu un atgriezos realitātē tikai tad, kad Daniela pirksti skāra manu roku.
- Tev viss labi? – puisis līdzjūtīgi jautāja.
- Jā.. – nočukstēju un ar plaukstām pārbraucu pār lūpām, lai kaut kā aizdzītu prom domas par skūpstu. Ķermenī un galvā bija dīvaina sajūta, kas lika vēderā esošajam saturam apļot.
- Tiešām? – Daniels aizdomīgi mani novēroja brīdī, kad pievēru acis. Pasaule uz brīdi griezās un smadzenes it kā apjuka. Mani pat pamanījās pārņemt tumsa, kurai it kā vajadzēja pazust.
- M.. – nomurmināju un centos atvērt acis. – Man.. – vēlējos paziņot, ka man viss ir labi, bet attapos tumsā, kura likās baismīgi tukša.
