Pairs mēnešus vēlāk.
Uzklāju pieticīgo Ziemassvētku galdu un priecājos par savu veikumu. Mamma bija pagatavojusi dažus vienkāršākos ēdienus, tradicionālo divpadsmit vietā.
Pamazām ģimene un tās draugi pulcējās mūsu nelielajā viesistabā, kas bija izrotāta ar dažādiem rotājumiem un spīguļiem.
Apsēdos uz dīvāna, lai mazliet atpūstos un sāku pārdomāt pēdējo mēnešu notikumus.
Gandrīz uzreiz pēc manas atgriešanās, mēs sākām atjaunot māju. Tētis sagādāja visus nepieciešamos materiālus, un mēs visi piedalījāmies tās restaurēšanā.
Mēs nojaucām daļu, kas bija sabrukusi, tādējādi samazinot mājas izmērus, taču nu mēs visi draudzīgi un mīļi tajā dzīvojam. Jumts un durvis ir pilnībā atjaunoti. Māja ir droša un stabila, lai gan Danielam nākas savu istabu dalīt ar mani, kur katru nakti pārlaižu uz ļoti neērta matrača, tomēr man ar brāli attiecības ir manāmi uzlabojušās.
Vecāki mani iepazīstināja ar kādu ģimenīti, kas apmetās netālu kaimiņu mājā, kad tie nomira no epidēmijas. Tā plosās kā uguns, kas pārmetās no viena koka uz nākamo. Man tik ļoti gribas kaut ko darīt sasirgušo labā, taču šeit nav nevienas organizācijas, kas ar to nodarbotos.
Ak, jā, tātad cilvēki, kas apmetās mums blakus, ir diezgan jauki un sirsnīgi. Viņiem, protams, ir dēls manā vecumā, kuru mani vecāki grib man pielaulāt.
Man patīk Olivers, taču tikai kā jauks, izpalīdzīgs kaimiņš. Nekas vairāk mūs patiesībā nemaz nesaista. Mums ir pilnīgi dažādas intereses un uzskati, es nespētu ar viņu neko nodibināt, pat ja viņš ir vienīgais palikušais vīrietis uz šīs planētas.
Neapzināti manas domas aizklejoja pie Vila. Es neizsakāmi ilgojos pēc viņa.. Visus šos mēnešus esmu alkusi viņa miesu savā tuvumā. Viņa skūpstus, kas atstāj degošu sliedi vēl ilgi pēc tam, kad viņš pātrauc. Viņa pieskārienus, kas patīkami kutina rokas kā tauriņš, kas nejauši uzlaidies uz tās.
Tauriņa pieskāriens. Viņš ir kā mans tauriņš, kuru es tik izmisīgi vēlos atrast, notvert un nekad vairs neatlaist.
Viņš nav man rakstījis, jo visticamāk nezina adresi, bet es skaidri jūtu, ka viņš mani nav aizmirsis. Zīmītē, kura tika iespiesta manās rokās, kad atvadījāmies, skaidri un gaiši bija minētas viņa jūtas attiecībā uz mani.
Nemanāmi acīs sariesās asaras un klusām sāka ritēt pār vaigiem. Man pat neizdevās saglabāt zīmīti.. Man nav nekā par viņu, tikai brīnišķi skaistas un ellišķi sāpīgas atmiņas. Tukša galva un pilna sirds..
-Melānij! Atnāc, lūdzu! - Mani iztrūcināja mammas balss, kas pāršķēla tik mierpilno klusumu.
Aši noslaucīju asaras adītās jakas piedurknē un devos balss virzienā.
-Nu? - Ieskrēju virtuvē un mazliet apstulbu. Pie galda sēdēja Olivers un vēroja mani ar savu medniecisko skatienu. It kā viņš būtu tīģeris, bet es stirna. Saviebos, man tas itin nemaz nelikās pievilcīgi.
-Klau, meitiņ, parunājies ar Oliveru. - Mamma piebilda un spraucās man garām, lai izkļūtu no šaurās virtuvītes, - Viņam ir pārsteigums priekš tevis. - Viņa paspēja iečukstēt ausī, bet tad pazuda skatienam.
Pārbolīju acis un apsēdos viņam pretī pie galda. Gaisā virmoja piparkūku un plātsmaizes smarža. Man iekurkstējās vēders, un es sāku koncentrēties uz ēdienu, pametot viņu novārtā.
-Melānij, es te tā padomāju.. Varbūt tu gribētu pārvākties pie manis? - Viņš jautājoši uzlūkoja mani, - Neuztraucies, saviem vecākiem jau pajautāju, viņi bija ar mieru. - Viņš steigšus piemetināja.
-Paklau, Oliver,. - Sāku runāt kā ar mazu bērnu , - Mums nav nekā kopīga, un es nevēlos pārvākties pie tevis. Mums vajadzētu pārtraukt šo cirku. - Noskaldīju. Beidzot tas bija pateikts.
-Es domāju, ka patīku tev.. - Viņš iesāka.
-Patīc, bet tikai paziņas līmenī. - Noteicu.
Viņš piecēlās kājās un izskrēja no virtuves, būdams sarkans kā biete. Sāku ķiķināt par viņa bērnišķīgo uzvedību.
***
Pamazām saradās viesi. Ieradās gan Kates, gan Dēna vecāki. Tos es vēlējos redzēt vismazāk. Es taču nevarēju paziņot, ka Dēns novāca Kati, labi zinot, ka viņu vecāki savā starpā ir labi draugi.
Mani pārņēma liela atvieglojuma sajūta, ka līdz ar Dēna vecākiem nebija ieradies pats Dēns. Es nezinu, kāda būtu mana rīcība, atkal viņu satiekot pēc visa tā, ko viņš nodarīja gan man, gan maniem draugiem.
Visi četri viesi silti mani apskāva un sabučoja. Dēna vecāki bija lieliski cilvēki, taču es nesapratu, kāpēc viņiem bija tāds dēls?
Kates vecāki centās smaidīt un izturēties jauki, taču es burtiski cauri redzēju viņiem. Zem visas šīs maskas slēpās dziļa sāpju aiza, kas meta ēnu viņu "laimīgajās" sejās. Arī man Kates ļoti trūka... Viņa nebija to pelnījusi.
Mēs visi apsēdāmies pie galda, tērzējot par sīkumiem un veciem atgadījumiem, izliekoties, ka viss ir kā agrāk. Kad tika aizskarta mana un Dēna tēma, es tajā nepiedalījos un centos pat neklausīties.
Tad es redzēju, kā satumst Dēna vecāku sejas. Viņa mamma sniedzās pēc mutautiņa un centās apturēt plūstošās asaras.
-...miris! - Viņa iespiedzās.
Saausījos, jo dzirdēju tikai pēdējo vārdu no viņas teiktā.
-Kā?! - Kates mamma šausmās iesaucās. Ironiski. Viņa pati bija zaudējusi meitu, taču spēja atbalstīt Dēna ģimeni, lai gan Dēna vainas dēļ tas bija noticis.
Mani sāka smacēt šis noslēpums, taču es to nevarēju teikt. Nezinu, kāpēc. Es vienkārši negribēju sanaidot šīs divas jaukās ģimenes.
-Esot atrasts okeānā. - Viņa caur asarām bilda.
-Okeānā?! - Mana mamma pievienojās sarunai.
-Jā, kāds viņu noteikti nonāvēja! - Viņa mamma spītīgi turpināja.
-Nomierinies, tā bija pašnāvība. - Dēna tēvs stingri pauda savu viedokli.
-Nedomāju vis! Kāpēc lai viņš brīvprātīgi mirtu? - Viņi sāka strīdēties savā starpā.
-Nobaudīsim pīrādziņus! - Mamma iesaucās un padeva uz riņķi bļodu.
Es nobālēju. Dēns noteikti bija izdarījis pašnāvību. Viņš taču bija sajucis prātā.
Mans Dievs! Es tik daudz kā zināju, taču klusēju. Es nespēju neko izstāstīt. Es pat nepateicu, ka viņš man atņēma bērnu un Kati, ka viņš kala ļaunus atriebības plānus, vajāja mani utt.
Apkārtējo balsis saplūda vienā, lielā murdoņā, kas ar katru sekundi kļuva aizvien skaļāka un skaļāka. Šķita, ka galva eksplodēs.
Piecēlos no galda un grīļīgiem soļiem devos uz durvju pusi.
-Mela, kur tu ej? - Mamma noraizējusies jautāja.
-Paelpot svaigu gaisu. - Nomurmināju un izgāju ārā, kur aukstais ziemas gaiss mani atvēsināja.
Noslīdēju gar mājas auksto sienu un atdūros kupenā. Vienalga. Saķēru plaukstās galvu.
Man bija jātiek prom, es vairs nespēju to visu izturēt. Man jātiek prom..
