Dēns.
Es nikni piecēlos un veikalā ar kāju iespēru kaut kādam plauktam, kurš ar blīkšķi apgāzās. Niknums mani plosīja no iekšpuses.
-Kāpēc tu aizbēgi, neko nepaskaidrojot?! - Es kliedzu tukšumam un paņēmis pudelis, to triecu pret klona grīdu ar tādu ātrumu, ka tā sašķīda sīkās drumslās ar blīkšķi.
-Kas noticis? - Dzirdēju veikalā ieskrienam Aleksu.
-Nekas nav noticis! - Es uzbļāvu viņai un izskrēju ārā pie māšīnas, kur turpināju to dauzīt ar kaut kādu akmens gabalu.
-Tu esi jucis? - Arī viņa bļāva un centās apturēt manu roku, taču neveiksmīgi.
Es trāpīju viņai pa galvu ar akmens šķembu, un viņa sāpēs iekliedzās.
-Aleksa, mīļā, piedod. - Es nometu akmeni un nokritu pie viņas uz ceļiem, apķerdams viņu ap vidu.
-Liec mani mierā! - Viņa uzbļāva un atgrūda mani. Pār viņas seju lija asins tērcīte, kas sasmērēja gaiši zilo blūzi.
Saķēru galvu rokās un šupojās uz priekšu un atpakaļu, kā tāds jukšais.
Dzirdēju, kā Aleksa no mašīnas izņem medicīnskās palīdzības somiņu un apbindē galvu. Tad, iekāpusi vadītāja sēdeklī, viņa nikni mani vēroja.
-Tu esi jucis. - Viņa atkārtoja, tikai ne vairs jautājuma, bet gan stāstījuma teikumā.
-Es nezinu, kas man bija uznācis. - Paceļot acis, skatījos uz viņu un sadauzīto mašīnu. Visapkārt mētājās stikla šķembas un kaut kādas bampera atlūzas.
-Tu domā, ka es nezinu, ka tu vislaik domā par to skuķi? Visu laiku vēro viņas bildi. Veikalā bija viņa, vai ne? - Viņa asi jautāja, berzēdama sāpīgo vietu.
-Kā tu zināji? - Es, stomīdamies, pajautāju.
-Tu esi kretīns vai zini. Es domāju, ka tu mani mīli. - Viņa caur asarām izgrūda.
-Mīlu? Kā tu kaut ko tik muļķīgu spēji iztēloties savā fantāziju pilnajā prātā? - Es sašutis iesaucos, vēlāk saprotot, ka tā bija vislielākā kļūda.
-Man reiz pietiek. Un tād ir tava pateicība pēc visa, ko tavā labā esmu darījusi? Bez manis tu būtu sen jau miris un, zini, tagad es tiešām par to priecātos! - Viņa kliedza tik spalgi, ka es aizspiedu ausis.
-Aleksa.. - Es gribēju iesākt, bet viņa man ar kaut ko iemeta. Tā bija mana melnā, noplukusī soma, kurā bija dažas vecas drēbes un pāris paku sausās barības.
-Savāc savu smirdīgo somu un nerādies man acīs. Nekad vairs! - Viņas seja bija sarkana, dusmu ietekmē un man palika bail no tā sievišķa.
-Ko tu taisies darīt? - Bailīgi pajautāju, celdamies kājās un mēģinādams attaisīt aizmugrējās durvis, kuras, protams, viņa momentā aizslēdza.
-Paliec sveiks, kretīn. Cerams vārnas tevi noknābās, jo tas ir vienīgais, ko esi pelnījis! - Viņa uzsauca, tad iedarbināja motoru un pazuda no mana redzesloka.
Es stāvēju kā iemiets zemē, pilnīgi apstulbis. Es sāpināju un sadusmoju Aleksu vienlaicīgi un tagad esmu atstāts nekurienes vidū, ar dažām drēbēm somā un mazliet pārtikas.
Iegāju atpakaļ veikalā, paņēmu vēl mazliet čipsus un dzeramā ūdens. No augstākajiem plauktiem noķeksēju šņabja pudeli un paslēpu to dziļi somā. Gan jau kādreiz noderēs.
Ārā cepināja karsta saule, lai gan diena jau gāja uz otru pusi.
Uzsāku ceļu nezināmā virzienā. Manas dārgās ādas kurpes bija nodilušas un netīras un tās krakšķēja, ejot pa grants ceļu.
Pēc pāris stundām, kad jau bija iestājusies tumsa, es nokļuvu uz kaut kāda lielceļa. Tumsā bija dzirdama tikai kukaiņu skrapstināšanās.
Apgūlos uz vēsā asfalta un izvilku no somas šņabja pudeli.
-Priekā, Dēn! Tu esi īsts kretīns. - Es sāji pasmaidīju, tad iedzēru lielu malku. Debesīs mirdzēja dažas zvaigznes, -Melānij, es tev vēl atriebšos. Tu to vēl nožēlosi. - Klusām sev teicu.
Šoreiz tas bija solījums, kuru apsolīju sev izpildīt.
