local-stats-pixel fb-conv-api

Tauriņa pieskāriens *168

132 0

Skrēju tik ātri, cik spēdama. Pēc ilgiem laikiem atkal sajutu vēju plīvojam matos un darbojamies kāju muskuļus.
Tomēr, es bēgu no Dēna. Kā viņš mani atrada tajā nomaļajā veikalā..

Lai vai kā, šis nebija īstais brīdis, lai viņu satiktu un visu paskaidrotu. Man nepietika tam visam spēkam.
Atrāvu vaļā mašīnas durvis, kur Džoanna mani gaidīja, izskatīdamās nogarlaikojusies.


-Nu, dabūji?- Viņa pajautāja, iedarbinot motoru.
Es pamāju, nespējot bilst ne vārda.
-Kas tev? Mēli esi norijusi? - Viņa pasmīnēja.
-Vienkārši braucam prom, pēc iespējas ātrāk. - Es uzstāju un centos izskatīties neredzama.
-Tu no kaut kā slēpies? - Džo pajautāja, taču mēs vēl aizvien nekustējāmies.
-Tur veikalā bija kāds un man šausmīgi bail, lūdzu braucam. - Sameloju un mēs, riepām kaucot, aizbraucām.


Man negribējās Džoannai kaut ko paskaidrot par Dēnu un manām mīlas likstām. Viņa nesaprastu.
Tā kā ceļš līdz trakā mājām bija diezgan garš, tad pievērsos pārdomām.

Es biju paņēmusi vairākas paciņas ar grūtniecības testiem. Man tik ļoti bail.
Kāda gan es māte varētu būt savam bērnam? Ko gan es viņam varētu sniegt un mācīt? Man pašai nekā nebija.. Esmu viena un izmisusi.


Jo tuvāk mēs tuvojāmies galamērķim, jo vairāk bail man ir. Divas svītriņas izmainītu manu dzīvi par 360 °. Nekas vairs nebūs tā, kā bijis un tas ir biedējošākais.
Es nevaru ar zīdaini diendienā cīnīties par dzīvību un meklēt ēdamo. Es to nespētu ne fiziski, ne garīgi.


-Paklau, kad būsim pie Ārčija, savāc visas mantas un lasāmies. - Džo ierunājās un es truli paskatījos uz viņu.
-Ko? Tu gribi bēgt šodien? - Es sašutusi iesaucos. Protams, mēs sen runājām par bēgšanu, bet ne jau par tik drīzu.
-Jā, mīlulīt, šodien. Man ir apnicis, ka viņš staigā ar to sūda nazi apkārt, slēpj pārtiku un nepārtraukti mūs uzmana, it kā mēs būtu viņa īpašums! - Viņa iesaucās.
-Bet, kā tad mēs izbēgsim? - Uzdevu kārtējo jautājumu.
Džoanna izbolīja acis un skaļi nopūtās.
-Ko gan tu iesāktu bez manis un maniem plāniem. - Viņa uzdeva retorisku jautājumu, par kuru es pasmaidīju.
-Ļautu, lai Ārčijs mani apēd. - Iesmējos.
-Labāk nejoko, es viņa pieliekamajā redzēju cilvēkiem līdzīgas ķermeņu daļas burciņās. - Džo nobālēja un pēc mirkļa es izdarīju to pašu.
-Tu domā, ka viņš? - Nespēju pabeigt savu jautājumu.
-Tieši tā un tāpēc mums jātiek no viņa vaļā. Šodien pat. - Viņa uzstāja.
-Bet, ja nu viņš jau ir mājās un ieraudzījis, ka esam paņēmušas viņa mašīnu? Viņš satrakosies! - Izteicu savas vislielākās bailes.
-Nē, es viņa tējai piebēru krietnu malku miega zāļu. Lai veicas pačuč. - Džo atklāja.
-Tu nu gan esi attapīga. - Priecīgi iesaucos.


Mēs piestājām pie kaut kādām pamestām tualetēm, kas bija ieaugušas dziļi zālē.
-Kāpēc mēs apstājāmies? - Balsij trīcot, pajautāju.
-Tu to ļoti labi zini, ejam. - Viņa atbildēja, rāpdamās ārā no mašīnas.
Es sekoju viņas solim.
Tualetes bija briesmīgā stāvoklī un man vajadzēja aizturēt elpu, lai tur uzturētos. Ar drebošām rokām veicu visu nepieciešamo, kas bija norādīts instrukcijā.


Džoanna stāvēja man līdzās un turēja manu roku, it kā es būtu maza meitene, bet viņa mana gādīgā māte.
Kad beidzot minūte bija pagājusi, es aizvēru acis un testu iedevu viņai.
-Oho! - Viņa iesaucās un mana sirds apmeta simtiem kūleņus. Es lēnām atvēru acis, lai ieraudzītu atbildi.

132 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

mīļo meitiņ, "nu" saka tikai zirgiem. :)

0 0 atbildēt

Kad būs turpinājums a? emotion

0 0 atbildēt

nu tad slikti esi mācījusies.

0 0 atbildēt