Tas bija kā sapnis, tas bija tik neīsts tik priecinošs. Es klusi saģērbos, kad bija jau vakars un gāju ārā pastaigāties, es nevienam neteicu, ka eju kaut kur, es gribēju būt viena. Klusi dziedādama gāju pa ceļu un sniegs laidās vērpetēs- putenis. Es mīlu puteņus, tie man atgādina bērnību, kad māte mani vēl maziņu turēja aiz rokas un lika man jakas kapuci galvā un smējās par manu saviebto sejiņu, tad es vēl nemīlēju puteni, tad es vēl pārāk baidījos noklīst baltajā sienā. Tagad vairs nē. Tagad es tajā slīdēju kā rēgs, piegāju pie tilta un dziedāju, gāju tālāk, beidzu dziedāt un nonācu pie nelielas upes pietekas kurai nemaz nav nosaukuma, nolēmu nokāpt tās krastā, jo zināju, ka kaut kur, tur ir laipiņa kas ved pāri mutuļojošajam, neaizsalstošajam ūdenim. Es to atradu un vēlējos iet tai pāri, tik ļoti vēlējos, ka pat ignorēju to, ka tā ir nestabila, spēru soli uz tās un nākamajā brīdī mana labā kāja līdz zābaka augšmalai jau bija tumšajā ūdenī, ar klusu kliedzienu es nokritu uz dibena un ātri kāpos atpakaļ, atlūzušais krasta ledus nu peldēja pa straumi, bet pāri es netiku un vairs arī negribēju tikt. Un atkal man galvā nebija cepures, un šoreiz es to speciāli neliku, jo man patīk puteņa pieskāriens matiem, tas ir tik nomierinošs un tagad sajūsmināta par to, ka kaut kas tikko lika man izbailēs pat iekliegties, es izrauju matu gumiju un ļauju vējam rotaļāties pa maniem matiem kā draiskam zīdainim. Un sniegs sabira tajos un pēc mirkļa jau kusa un tad ritēja man pāri slapinādams ādu, es jutos tik labi, tāpēc skrēju uz dzelzceļa tiltu, pa kāpnēm uzskrēju līdz pašai augšai un tad pa otru pusi uz dibena nošļūcu lejā pa dzelzceļa uzbērumu, un atkal jau es no izbīļa un šoreiz arī no sajūsmas spiedzu, uzslīdēju uz kapu ceļa un sadauzīju dibenu pret ledu, piecēlos kājās, paslīdēju, iekritu kupenā un tad jau man bija jāsmejas par to cik liels bērns es tomēr vēl esmu. Tāda apviļāta sniegā es gāju mājās un tad atkal ceļa vidū vienkārši paņemu un uztaisīju sniega eņģeli, to man iemācīja mana mamma, tagad man tā ir kā tradīcija- katru gadu uztaisīt kādu eņģeli sniegā. Es mīlu ziemu, es mīlu cilvēkus, es mīlu dzīvi. Kā es jebkad varēju iedomāties, ka varētu šķirties no šī visa...? Varbūt es esmu traka un varbūt arī stulba, bet es esmu es un es vairs negribu būt nekas cits. Vairs nē...
Tev patiks šie raksti
