Tāpēc, ka es tevi mīlu (80. daļa)0

(Maikls)

Man bija viņa jāsatiek. Un nebija nozīmes - kā - bet man bija viņa jāsatiek. Es nezinu, vai strīdi ar personu vai arī kāda atkārtota lieta ar kādu atdod atmiņas, bet man tas bija jāmēģina.

(Roze)

-Ko tu gribi? Kāpēc jūs vienmēr iejaucat tur mani?-vaicāju brālim un iesmējos,-Ja es arī viņu atvilktu līdz šejienai, kā tu domā uzsākt strīdu, ja viņa, piemēram, uz tevis nedusmojas,-

-Nu, tad jau redzētu. Roze, man viņu vajag satikt! Šodien! Pēc iespējas ātrak!-

Es tikai papurināju galvu un iegāju istabā. Nezinu, vai bija laba doma tam piekrist, jo jau sarunāju un apsolīju Harijam, ka darīšu visu, lai Emī mazāk sāp.

Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka es gribu, lai viņi ir laimīgi kopā.

Ātri no skapja izvilku melnu topiņu, saplēstus džinsus un savas kediņas. Uzvilku to virsu un kā bulta izspēros no mājas.

Ceļš caur mežu tiešām bija krietni īsāks, nekā ejot pa zemes ceļu pie viņas.

Tuvojoties Emīlījas mājai, mana sirds sāka dauzīties, jo, lai viņu ievilinātu savā mājā, man būs jāmelo. Un melot es neprotu. To laikam Maikls neatceras.

Pieklauvēju pie mazās būdeles durvīm. Gribējās bēgt, lai nebūtu tajā visā iejauta. Bet bija jau par vēlu, jo durvis pavērās un caur mazo šķirbu varēju saskatīt meitenes seju.

-Roze?-viņa neticīgi vaicāja.

-Jā,-es apjukumā ieelsos,-Tas ir, sveika Emī,-es vārgi pasmaidīju.

-Jūs rīkojat atkal kaut kādu ballīti?-viņa iesmējās un atvēra pilnībā durvis, ieaicinot mani iekšā.

-Nu, teorētiski. Bet mums divām,-es pasmaidīju.

-Un man atkal jāpucējas, ja?-viņa pasmaidīja.

-Nu, paķēmosimies un tā, tad tu nāc?-

-Tur būs Maikls?-

-Kas ar Maiklu?-

-Nu, man negribētos viņu satikt,-

-Neuztraucies, nesatiksi!-es iegavilējos,-Meitēn, taisies!-pavēlēju un iesmējos.

Un kāpēc man bija jāmelo?

(Emīlīja)

Iegājām Rozes māja. Meitene uzreiz mani iestūma viesistabā un pazuda.

Un te mani gandrīz noskùpstīja Maikls. Burvīgi!

Smagi nopūtos un ērtāk iekārtojos dīvānā.

Televīzors bija jau ieslēgts, par ko nobrīnījos, jo Roze paceļam teica, ka neviena mājās nebūšot. Laikam jau viņa aizmirsa to izslēgt, kad nāca pie manis.

Sajutu, ka kāds man pagriežas blakus un pagriezu galvu,-Roz...-apklusu, jo mani noskūpstīja Maikls.

Es nespēju tam visam noticēt. Maikls. Mani. Noskùpstīja.

Atrāvos no puiša un satraukti ievaicājos,-Kāpēc?-

-Roze ieteica, lai nestrīdos ar tevi, bet gan noskùpstu,-viņš pasmaidīja.

-Un tas tev kaut ko deva?-nesaprašanā vaicāju.

-Jā!-viņš iesaucās.

-Un ko?-izsmejoši jautāju.

-Kāri tevi vēlreiz noskùpstīt!-un puisis atkal pieplaka manām lùpām. Es nespēju atrauties, kaut zināju, ka viņš to dara, lai tikai atcerētos.