Tāpēc, ka es tevi mīlu (48. daļa)4

Pēdējā diena, kad Demija varēja palikt pie manis, pienāca nemanot.

Mēs abas devāmies uz veikalu, lai iepirktos un iztrakotos tuvējā lielveikalā.

Iegājām vienā veikalā, uzmērījām pāris kleitus un kostīmus, uztaisījām pašiņus un devāmies uz nākamo veikalu, kur darījām to pašu. Tas bija jautri, jo vilkām visu, kas uz mums izskatās traģiski. Vai izmēri par lielu vai pa mazu. Kaut kas pa īsu vai krietni pa garu.

Mēs kārtīgi izmējāmies un tad jau bija laiks doties mājup.

Pie veikala izejas pamanīju Harīju, tāpēc piegāju pie puiša,-Sveiks, -es noteicu un apķēru viņu.

-Sveika,-viņš ar rūgtumu balsī atbildēja.

-Kas ir?- es vaicāju.

-Maikls ir galīgi nolaidies. Neēd, nav mājās. Man bail par viņu, ka tik viņš kaut ko sev nenodara. Un jau rīt man jābrauc prom, atsākas mācības Rīgā. Roze arī viņu nevar uzpasēt,-viņš nokāra galvu,-Vai tu nevari ar viņu parunāt?-viņš maigi vaicāja, ar mazu cerību krūtīs.

-Harīj, es neko nesolu, jo tu jau pats zini, kas un kā.. Bet man ļoti žēl,-

-Es saprotu, Emīlīj, tev nav jājutas vainīgai, es vienkārši nesaprotu, ko darīt,-viņš atbildēja.

Neko vairs nespēju viņam teikt, tāpēc pagriezos un aizgāju. Bija smagi uzzināt, ka Maikls tā cieš, bet es nebiju vainīga. Un kāpēc viņš vispār cieš? Ja par mani, tad pats vainīgs, ka pazaudēja. Un ja par Vandu? Tad es vispār neko nesaprotu. Kur tā kaza vispār ir?

Ar Demiju izgāju no veikala un devāmies uz tuvējo pieturu, kur jau drīz bija jābūt autobusam.

-Tu tiešām domā, ka tam siržu lauzējam tik sūdīgi ir?-Demija, pēc ieilgušā klusuma brīža, vaicāja.

-Es nezinu, es pat nezinu, ko domāt. Vai man vispār vajadzētu pie viņa iet un kaut kā palīdzēt? Pa lielam, arī man neviens nepalīdzēja,-

-Zinu, zinu.. Bet, parunā ar Gustu, varbūt viņš tev kaut ko pateiks. Un arī nebūtu labi, ja tu ietu pie Maikla, kad esi kopā ar Gustu, nu, es domāju, bez Gusta ziņas,-viņa bezsakarā atbildēja un apsēdās uz soliņa.

-Es rīt satikšos ar viņu. Ar Gustu. Un varbūt vēl ar Maiklu. Es nezinu,-bezspēcīgi apsēdos uz soliņa un gaidīju autobusu.

Jau pēc brīža tas bija klāt. Mēs abas iekāpam tajā un braucām uz mājām.

Izkāpām pēc divdesmit minūtēm un iegājām vecmāmiņas māja,-Sveikas,-viņa noteica un iegāja dziļāk māja, pat nesagaidot sveicienu atpakaļ.

-Sveika,-atbildēju tukšam gaisam un apsēdos uz krēsla blakus galda. To pašu arī izdarīja Demija, tikai pretī man.

Vecmamma atnāca atpakaļ uz virtuvi un vaicāja,-Varbùt meitenes vēlās pankūkas?-

-Jā, tas būtu labi,-smaidot atbildēju un pagriezos pret Demiju, kura uztraukto kratīja kāju.

-Kas ir?-

-Es laikam kaut ko saparatu,-viņa klusi atbildēja.