Tāpēc, ka es tevi mīlu (42. daļa)5

Atvēru acis. Mana galva sāpēs pulsēja. Es neko neko nespēju saskatīt, jo viss miglojās. Kur es esmu? Šī nav koka mājiņa vai vecmammas mājas. Bet es te esmu bijusi.

Uzlūkojot istabu, kura bija viscaur zilos un melnos toņos. Istabā bija vienguļamā gulta, kurā gulēju es, televizors, kurš agrāk bija krietni mazāks, kumode un datorgalds ar portatīvo datoru uz tā. Tas bija ieslēgts un atvērts.

Centos saskatīt, kas ir uz ekrāna. Veiksmīgi! Bet labāk nebūtu redzējusi - attēlota es. Meitene ar melniem matiem, kuri garāki par pleciem, bālu ādu un koši zaļām acīm. Bet tā ir veca bilde.

Maikla istaba. Bet, ko pie velna, es te darīju?

Iekārtojos atpakaļ ērtāk gultā, jo galvas sāpes neļāva man izkāpt no gultas un visu noskaidrot.

Istabas durvis pavērās un pa tām ienāca Maikls.

-Labrīt,-viņš klusi sasveicinājās un iesēdās gultā, man blakus.

-Labrīt,-aizsmakušā balsī noteicu un apgūlos uz sāna,-Ko es te daru? Pie tevis?-klusi vaicāju, jo skaļāk vienkārši nepēju parunāt.

-Tavs draugs, Gusts, tev paziņoja, ka dosies prom, jo ģimenes krīze vai kas tāds, un atvainojās tev simtiem reižu, par ko tu tikai smaidīji un teici, ka viss labi un tu visu saproti. Tā nu viņš, kretīns, tevi noskūpstījis visu priekšā, izgāja no zāles un atstāja tevi vienu. Tu par to nepārdzīvoji, ballējies ar Amēlīju un Lea, un neprasi, kā es to visu zinu,-viņš iesmējās,-Bet tad nāca glāze pa glāzei, līdz tu nonāci līdz stadijai, ka vairs nebiji nomodā. Tāpēc Amēlīja lika man tevi vest pie sevis, lai izguli dzērumu tur, kur uz tevi nekliegs, ka piedzēries kā cūka skolas ballē, un mierīgi varēsi aiziet mājas.-

Viņa stāsts lika man iesmieties, kas nebija labi, jo man pamatīgi iesāpējas tā jau sāpošā galva.

-Ak, jā, zāles,-viņš man pasniedza rokās esošo glāzi ūdens un kaut kādas divas baltas tabletītes, kuras nekavējoties iedzēru.

-Paldies,-pateicu un aizvēru acis.

-Viss labi, kad es būšu vec, tu man arī zālites kuņģi liksi,-viņš iesmējās un izgāja no istabas, ļaujot man atkal aizmigt.

Pamodos sliktas dūšas dēļ, es nezināju, kur šajā mājā ir tualete, tāpēc izskrēju ātri no mājas un izvēmos kāda no krūmiem. Pēc brīža iesēdos zālē un pētīju savas kājas.

Man nebija spēka celties kājās, tāpēc noslaucīju muti un klusi iesmējos,-Idiote,-nosaukāju sevi un iegūlos aukstajā zemē.

Sajutu kādas vēsas rokas zem sava ķermeņa, tāpēc apliku savas rokas ap puiša kaklu.

-Paldies,-pateicos un atvēru acis.

-Nu, nest tu mani nepanesīsi vecumdienās,-viņš iesmējās un ienesa mani mājas,-Man laikam pie gultas jāpieliek spainis tev, citādi tu mūsu rozes atkal apvemsi.-viņš atkal iesmējās un ieguldīja mani savā gultā.

-Piedod,-atvainojos un apsedzos ar puiša segu. Viņa smarža bija jūtama tajā, tāpēc noņēmu to no sejas. Viņa smarža man neko nedrīkstēja izteikt.

-Kad man paliks labāk, es nekavējoties došos mājup,-piebildu un atkal aizvēru acis. Man uz mirkli vairs nebija jāredz viņa koši zilās acis, kuras vienmēr mani apbūra, bet šoreiz tas bija savādāk. Man likās, ka, ja es skatīšos Maikla acīs pārāk ilgi, es krāpšu Gustu, kaut mēs arī nebijām kopā. Bet laikam es to vēlos.

Manas acis atkal atvērās un manā priekšā bija Maikls. Tuvāk nekā tas bija iepriekš,-Tev nekur nav jāiet,-viņš klusi noteica un noskūpstīja manu vaigu,-Es priecāšos, ja tu paliksi.-viņš piebilda un izgāja no istabas.