Anna.
- Tev nu gan ir bijusi vētraina naksniņa un pat rīts! – Žizele mani apsmēja.
- Un tu esi vienkārši fantastiska draudzene, kas spēj uzmundrināt. – sarkastiski piebildu.
- Ak dievs, cik tā kafija šobrīd ir kārdinoši garšīga! – iesaucos, iemalkojot brīnišķo dzērienu.
- Zini, ja tu tā ģērbies, tad tev nevajadzētu brīnīties, ka vīrieši kaujas tevis dēļ. – Žiza pārlaida skatienu manam apģērbam. Biju gandrīz tikai apakšveļā, vienīgais mugurā vēl bija pieguļošs melns lencīšu krekliņš.
- Aij nu beidz. Es taču tā tikai no rītiem. Un kurš teica, ka es brīnos? – jokodamās pacēlu vienu uzaci uz augšu un uzsmaidīju viņai.
- Tu izskaties tik laimīga. – viņa secināja.
- Tikai ārēji. – klusi noteicu.
- Ja es tevi nepazītu, teiktu, ka tu esi veiksmīga sieviete, kuras dzīvē viss ir ideāli, bet tā kā zinu, cik daudz esi pārcietusi.. – viņa nopūtās.
- Ak, nekļūsti nu sentimentāla! Esmu sapratusi, ka manā dzīvē nekad nekas nebūs vienkārši, bet tas padara mani tikai stiprāku. – saņēmu viņas roku, lai Žiza beigtu raizēties.
- Runājot par tavu modeles karjeru – vai atceries Kamillu? – Žizele vaicāja.
- Protams! Viņa ir burvīga. Kas ir ar viņu? –
- Kamilla teica, ka jūs ļoti labi esat sapratušās un viņa labprāt ieguldītu tavā karjerā, jo zinot, ka tu sasniegšot daudz. – Žizele smaidīja.
- Ak dievs, tu nopietni?! – no priekiem gandrīz izlēju sev kafiju uz kailajiem ceļiem.
- Es taču par tādām lietām nejokotu. – viņa tēloja, ka ir apvainojusies.
- Tas ir brīnišķīgi! – apskāvu draudzeni.
- Kad man viņa jāsatiek? – sajūsmināta tincināju draudzeni.
- Šodien. Es zinu, ka tev vēl vajag sataisīties un īstenībā atpūsties, bet viņa man šorīt pazvanīja negaidīti. – Žiza paskaidroja.
- Tu joko? Taču neatvainojies. Es tūlīt būšu gatava un man nevajag nekādu atpūtu! – teicu un aizskrēju uz savu istabu. Ieskrēju vannā un saposos. Beidzot izskatījos modeles cienīga. Visa steiga un jaunumi ļāva nedaudz aizmirst par manām problēmām. Paldies dievam!
- Tik ātri? – Žizele mani pārsteigta uzlūkoja, kad nācu jau pilnībā gatava atpakaļ, - Šis būs tavs rekords! – viņa apsmēja mani.
- Nu nav jau īstenībā tik traki. Es nemaz neesmu tāda čamma. – pasmējos līdzi.
- Ak tiešām? Tad kāpēc mēs vienmēr ierodamies darbā pusstundu vēlāk? –
- Labi, labi. Kušššš. Ejam! – paķēru viņu aiz rokas un mēs devāmies satikt Kamillu. Mani nedaudz nervozu darīja fakts, ka turpat, kaimiņos, dzīvoja Bens, bet nedomāju, ka viņu satikšu. Vai ne?
Bens.
- Kā tu varēji? Viņa ir tik jauka, bet tu uzvedies kā tāds lops! – Natālija mani strostēja pēc pilnas programmas.
- Nat, nomierinies. Tas nav tā. – mēģināju māsu nomierināt, bet tas šķita neiespējami.
- Ak tiešām? Amanda man pazvanīja un visu pastāstīja. Tu esi nelietis. Ko tu sameklēji Annā? Viņa tevi brutāli pameta un laiž ar tavu draugu, bet tu skrien pakaļ kā tāds šunelis! – Natālija uzkliedza man un aizgāja. Nopūtos. Pusstundu garā lekcija bija garām. Māsa mani nedaudz nošokēja, jo es nezināju, ka viņa ir kursā par Annu un Maiku. Amandai biju mēģinājis piezvanīt, bet viņa necēla. Laikam vēl jānogaida. Šodien jutos galīgi sūdīgi. Neko negribēju. Viss garastāvoklis pazuda pēc tam, kad satiku Annu. Bija skaidrs, ka nekas starp mums vairs nebūs. Pat Gabijas teiktais mani nepārliecināja līdz galam. Paņēmu ādas jaku un devos ārā.
- Kur tad tu? Nepaliksi uz pusdienām? – mamma mīļi vaicāja. Tāda nu viņa bija. Pat tad, kad es biju galīgākais idiots, viņa mani mīlēja.
- Piedod, mamm, vajag izvēdināt galvu. Drīz būšu atpakaļ. Aiziešu tikai līdz upei. – nobučoju mammu uz vaiga un izgāju. Gaiss bija palicis vēsāks. Upe bija piecu minūšu attālumā no mājām, tāpēc drīz jau biju tur. Apsēdos uz akmens un vienkārši domāju. Neko citu šobrīd negribēju.
Anna.
- Kamilla, tāds prieks tevi atkal satikt! – iesaucos un noskūpstījām viena otru uz abiem vaigiem. Tādas nu bija angļu manieres.
- Man arī, tici man, mīļā. – viņa teica un mēs aizgājām pie galda, kur iedzērām kopīgi tēju. Parakstīju līgumu un sākām runāt par manu fotosesiju sākšanu.
- Ak, ja tev nav iebildumu, es labprāt vēlētos redzēt tevi darbībā jau šodien. – Kamilla man uzsmaidīja. Es galīgi nebiju tam gatava, jo jutos savādi iztukšota. Bet tad ieraudzīju Žizeles brīdinošo skatienu. Es zināju, ka nedrīkstu atteikt. Pēdējā laikā Žizelei pašai bija daudz darbu savā salonā un viņa jau bija minējusi, ka man vajadzētu dabūt sev pastāvīgu modeles darbu, jo viņa nevar mani sponsorēt mūžīgi. Nopūtos.
- Neesmu tajā labākajā skatā, bet lai notiek. – pasmaidīju pretim savai nākošajai darba devējai.
- Pie manis jau ir stilistes un viss pārējais kas vajadzīgs. Nāc, es tev visu parādīšu. – viņa paņēma mani aiz rokas.
- Vai drīkstu ko vaicāt? – pieklājīgi pajautāju.
- Protams. – viņa likās ļoti optimistiska.
- Žiza minēja, ka arī tu nesen biji modele. Kas notika? Kāpēc pievērsies šādai biznesa uzsākšanai, nevis pati turpināji karjeru? – jautāju, cerēdama, ka neaizskaru kādu sāpīgu tēmu.
- Ak, nekas slikts, katrā ziņā. – viņa pēkšņi noglāstīja savu vēderu. Nemaz nebiju pamanījusi mazo izaugumu.
- Apsveicu. Tas ir lieliski! – apskāvu viņu, bet sirdī jutu dūrienu, jo atcerējos, kad arī man tāds mazs uzcilnītis bija.
- Paldies. – Kamilla staroja.
- Bet vai pēc bērniņa piedzimšanas negrasies turpināt karjeru? –
- Kaut man būtu tāda iespēja! – viņa iesmējās, - Mans vīrietis pat šādu domu nepieļauj un laikam jau taisnība ir. Jāsāk īsta ģimenes dzīve. Bet nesatraucies, tāpēc man ir tādas skaistules kā tu, varu priecāties tāpat. –
- Tas ir jauki. Man prieks par jums. –
- Kas tā par bēdu noskaņu? Tūlīt to mainīsim. Izbaudīsi pati līgavas priekus. Sagādāju tev kleitu un sagatavosim tevi. Nedaudz pafotografēsimies, gribu redzēt tevi darbībā. – viņa bija priecīga.
- Nu tad ko mēs vēl gaidām? – notēloju entuziasmu, bet drīzāk jutu šausmas, kuras radās, kad uzlūkoju balto kleitu. Ar šausmās vilku to mugurā, kad bija uzlikts meikaps un sataisīta frizūra. Šī kleita man atgādināja par briesmīgāko dienu manā mūžā. Fotosesija noritēja veiksmīgi, par spīti tam, ka jutos briesmīgi. Telpā nebija gaisa un jutu, kā galva sāk brīdinoši griezties. Parasti man ar šādu gaisu nebija problēmas, bet kaut kāda iemesla dēļ man palika slikti. Labi, ka fotosesija bija beigusies, jo man tūlīt pat vajadzēja ārā.
- Atvaino, bet man ļoti vajag svaigu gaisu. Nezinu, kas man uznācis. Drīz būšu atpakaļ. – nometu puķu pušķi, kur pagadījās un skrēju. Tik slikti jutos. Kad tiku svaigajā gaisā, uzreiz palika labāk. Ieraudzīju, ka tepat ir upe. Tas mani nomierinās, es sev teicu. Kad nonācu līdz upei pamanīju, ka uz akmens kāds sēž. Un es Benu atpazinu uzreiz. Man vajadzēja iet prom, bet nespēju sevi piespiest to darīt. Viņš likās tik skumjš, ka knapi apspiedu vēlmi viņu uzreiz apskaut.
- Sveiks. – teicu, viņam esot aiz muguras.
- Sveika. – viņš pārsteigts mani pamanīja. Kad viņš ieraudzīja, kādā kleitā esmu, redzēju viņa sejā apjukumu.
- Fotosesija pie Kamillas. – paskaidroju un pasmaidīju.
- Tu izskaties gandrīz tieši tāpat kā mūsu kāzās. Tikai skumjāka un kleita bija skaistāka. – Bens man skumji uzsmaidīja, piecēlies kājās.
- Ben.. – sāpes uzjundīja. Atkal dabūju apspiest sajūtu, ka man jābūt viņam blakus.
- Viss kārtībā, mazā. Būs jau labi. – viņš pateica un tas bija pēdējais piliens. Šie bija vārdi, kādus viņš man bieži teica, kad bija skumjš. Es vairs nespēju noturēties un piegāju viņam klāt un apskāvu. Uzreiz sameklēju viņa lūpas un piespiedu savas viņējām cieši klāt. No sākuma viņš neatbildēja skūpstam un es jau domāju, ka tā bija kļūda, bet tad viņa rokas apvijās man ap gurniem un lūpas atbildēja manējām.
- Ko tu dari? – viņš jautāja, kad atrāvāmies viens no otra. Bet tas nebija dusmīgs tonis, viņš drīzāk likās nesaprotam manu rīcību, jo tā arī bija. Vienu brīdi es viņu atgrūdu, bet nākamajā skūpstīju. Bet tagad man viss bija skaidrs.
- Skūpstu savu īsto un vienīgo. – tikko biju pateikusi šos vārdus, viņa lūpas atkal piekļāvās manējām.
