Manai māsai, nu jau ir labāk. Taču man nepavisam ne. Es esmu iekšēji sagrauta, vienīgais kā dēļ ir vērts dzīvot , cīnīties, tagad ir mana māsa. Protams, viņai arī sāp, ka vecāku vairs nav... Kāpēc? Kāpēc tieši tajā laikā viņi brauca pa to šoseju? Kāpēc!!! Es nevaru nomierināties, visu laiku es atceros to cik slikta es mammmai esmu pateikusi šo pēdējo dienu laikā... un es, man uzreiz uznāk raudiens...kā es varēju, ko tādu pateikt.
Vakar pie mums bija atnākusi sieviete no bāreņtiesas...Ak, nē. Viņa teica, ka kamēr mazā ir slimnīcā man jāpaliek te pat, bet pēc tam mūs abas aizvedīs uz bērnunamu. NĒ! NĒ! NĒ! Tikai ne uz bērnunamu...
Pēc nedēļas pie mums uz slimnīcu atbrauca pakaļ tā pati sieviete. Mēs iebraucām manās mājās... Tas bija tik sāpīģi, tik sāpīģi tur ieiet un apzināties, ka mamma nav virtuvē un nebrūvē kādu ēdienu, ka tēvs nesēž pie Tv un nenāk apjautāties kā pavadiju dienu... Bet vēl sāpīgāk ir tas, ka mani un māsu ved uz bērnunamu. Nu tā jau ir, man ir knapi 15 un es nevaru uzturēt māju, māsu un sevi...
Bērnunamā ir daudz bērnu, ļoti daudz... Es nekad agrāk neesu bijusi tādā vietā. Te katram bērnam ir savs stāsts, citus pameta, citiem vecāki nomira līdzīgi kā man, citiem nodzērās... Bērni šeit ir jauki, mīlestības pilni, Cik dīvaini, ka tāds bēdu pārmāts bērns var būt tik mīļš un draudzīgs pret visiem. Manai māsai šeit patīk.. Tas ir dīvaini, es biju domājusi, ka vinā raudās, prasīs kāpēc mēs nevaram palikt mājās.. man radās tāda sajūta, ka viņa visu notiekošo saprot pat labāk par mani. Es vēl jo projām nebeidzu apbrīnot šo mazo cilvēciņu...
Vakarosman uznāk tādas kā raudienu lēkmes...es raudu un nevaru paelpot... Tad pie manis pienāk mana māsiņa... un saka, "Neuztraucies tik ļoti, māmiņa ar tēti mūs pieskata! Nebēdājies, vai arī viņi bēdāsies! " Šie viņas vārdi atmodinājan manī to sajūtu, ka nu viņai esmu tikai es un man ir tikai viņa...
