Skaists atvasaras rīts!
Nekas vēl nav zudis,
tikai izskatās citādāks -
mierinošāks.
Un tā arī ir -
visa tā rīta gudrība.
Pie upes.
No ūdeņos mītošām atmiņām materializējas migla
un kā valga dūmakas būtne
vedina, lai ienāktu viņā,
lai atgriežos
tās miera pilnajā klēpī.
Kā kritušas zvaigznes
Garām slīd rudens noskūtās lapas.
Tikai viena, iekritusi manī, vēl plīvo.
Ne mantota, ne rasta.
Pati izraudzījusies sev vietu, laiku un miesu,
Šeit – pie upes,
vienmēr vienas un tās pašas,
lai cik es bristu tajā atkal un atkal.
Būdams te un tagad,
Šķiet, esmu vienmēr un visur.
Tagad kopā ar katru no Jums,
Lai kad un kur Jūs būtu.
…
Naktī upe nav nedz saredzama, nedz sadzirdama.
Bet ar katru aiztecējošo mirkli
Atlikušie kļūst dārgāki.
Diemžēl pirmais Ņūtona likums
Par vienmērīgas taisnvirziena kustības
Un miera stāvokļa vienlīdzību
Neattiecas uz laiku.
.
Smaguma spēks ir nepielūdzams.
Un upe tam nezemojas
Rāms un cieņas pilns
Ir viņas plūdums uz jūru.
Kur pamalē jau sārtojas mākoņu kalni un
(vējš lai mans liecinieks!)
Smagums vērtīsies vieglumā!
Bet vējš ir kā patiesība –
Sajūtams, taču netverams.
Atbildi viņā nesaklausīt.
Vējš tikai aizvēdī maldus
Kā liedagu smiltis
Starp izskalotajiem koku stumbeņiem
Un zāles stiebriem,
Uztītiem un sāļiem.
Mani mīļie,
Te nu es stāvu
kā spogulis jums priekšā,
šaubu un cerību plosīts,
un nevaru pateikt vēl tiešāk:
Patiesība ir viena
Kā šī-baltā diena,
vien zināt to lemts nav nevienam,
bet just viņas gaismu – ikvienam.
Mani mīļie,
stāvu Jums priekšā,
stāvu ne ņemt, ne dot.
Stāvu Jums priekšā un nevaru savādāk,
Varu vienīgi atspoguļot.
