local-stats-pixel fb-conv-api

Svešs mantojums | 993

Mēs pametam sporta zāli vien vairākas stundas vēlāk. Ķermenis dūc no maģijas patēriņa, es pat neesmu droša, ka jebkad esmu jutusi ko tādu. Iepriekš es dienu no dienas klejoju, bēgu, ik pa laikam satikos ar ienaidniekiem, bet nekad nav bijuši gadījumi, kad es sevi maģiski izmocītu.

Daniels izrādījās pārsteidzoši pacietīgs. Tajā laikā, kad Enzo jau bija uz robežas, lai sāktu mani lamāt, puisis vien pacietīgi izņēma kārtējo dzelzs gabalu, kurš draudēja nojaukt ēku, ārā no sienas un skaidroja vēlreiz. Pat es pati jau sāku dusmoties, brīžiem bez apdomas vienkārši sviežot nolādēto priekšmetu prom, tālāk no sevis. Vienīgi Daniela klātbūtne, viņa izstarotais miers neļāva zālei sabrukt pavisam (Enzo gan nāksies atrast cilvēkus, kas salabos viscaur ieplaisājušās sienas un griestus). Labā ziņa – treniņa beigās progress tomēr bija, es esmu spējīga trāpīt norādītajā mērķī, tagad ir tikai jāpiestrādā pie precizitātes, jo dzelzs gabali parasti trāpīja ārējā lokā. Tas, protams, ir labi, bet mani nebeidz apciemot viena un tā pati doma – kāpēc es to mācos? Ir skaidrs, ka par iemeslu nekalpo maģiskās šautriņu mešanas sacensības. Vai viņi domā, ka es... kādam uzbrukšu tāpat kā šodien mērķim? Ka es kādam vēderā iedzīšu dzelzs gabalu?

- Tevi pavadīt līdz mājām? – Daniels jautā, vilkdams mugurā savu jaku. Es cenšos pārāk ilgi neblenzt uz apdegumu un griezumu klātajām rokām. – Logans teica, ka vēlāk ieies pie tevis un Rebekas, es varu viņu pagaidīt tur.

Es tūdaļ noraidoši papurinu galvu. – Nē, es pati. Man vēl šis tas darāms.

Puisis piekrītoši pamāj un pēc mirkļa pazūd manam skatienam, pagriežoties citā virzienā. Es savukārt sagaidu, kad treneri iziet no zāles un sagaidu Enzo aiziešanu. Ņemot vērā Andrē nesteidzīgo soli, tas nav diez ko ilgs laiks.

- Varu jums uzdot jautājumu? – Nedroši jautāju, uzlūkojot vecīti. Sirds satraukti dungo. Varbūt es šobrīd taisu milzīgu kļūdu. Varbūt, bet man ir nepieciešams kāds, kam to izstāstīt un Andrē ir labākais kandidāts.

Vecītis paceļ skatienu no trotuāra un viegli pasmaida, krunkainajā sejā parādāmies bedrītēm. – Protams.

Es apmulstu. Kā parasti sāk tamlīdzīgas sarunas? Kā lai izstāsta teju svešam cilvēkas visas savas bailes?

- Mana maģija ir Salvadoru, tai ir tikai brazīliešiem raksturīgas stiprās un vājās puses. – Nedroši iesāku. Andrē vien mēmi pamāj, gaidot turpinājumu. – Tas nozīmē, ka esmu spējīga tikai uz teleportāciju? Es nevaru lasīt domas kā Teiti, pārvērsties kā Kongo magi vai... redzēt vīzijas kā ķīnieši?

Andrē tumšās acis pievēršas man, un es acumirklī jūtos apdraudēta, pat vairāk nekā Teitu klātbūtnē, it kā viņš spētu nolasīt visu manu dzīvi no skatiena vien.

- Jā, tevī rit Salvadoru maģija, bet tas nenozīmē, ka tu neesi spējīga uz ko citu. – Večuks čerkstošā balsī izdveš. – Saproti vienu, katrai maģijai ir stiprās puses. Salvadori ģenētiski ir spējīgāki uz teleportāciju, ķīnieši ir labi pareģotāji. Citu klanu locekļiem ir neiedomājam grūti apgūt šīs spējas, bet tas nenozīmē, ka tas ir neiespējami. Ja cilvēkam ir pietiekami daudz maģijas un pacietības, tas ir iespējams.

Es iekožos lūpā. Tātad, manis redzētais sapnis var būt realitāte. Dominiks tik tiešām var būt...

- Tu redzēji vīziju? – Andrē balss mani pārtrauc, liekot pārbiedēti pacelt skatienu. Kā viņš to zina? Manījis manu izteiksmi, vecītis viegli iesmejas un pats atbild uz savu jautājumu. – Redzēji gan.

Kādu brīdi es pat nespēju elpot. Velns parāvis... Es nebiju plānojusi to stāstīt. Ja es neredzētu vīrieša ne-maģisko auru, es nospriestu, ka viņš lasa manas domas.

Labi. Es padodos. Man tik tiešām vajag uzzināt kāda domas.

- Es biju redzējusi tās arī divas reizes pirms tam. Pirmā bija... Gabriela nāve, es to redzēju. Otrreiz... – Es sāku satraukti kodīt vaigu, mēģinot izgudrot kādu sakarīgu stāstījumu. Par aizmirsto skūpstu es noteikti nestāstīšu. – Es redzēju atmiņas, kuras man bija pavēlējuši aizmirst.

Ko? Tīri teorētiski tā ir taisnība.

- Nesen es redzēju trešo... vīziju. – Ieminos, piesaistot Andrē uzmanību. Es teju redzu kā viņa ausis pārtrauc klausīties apkārtnes trokšņos un pievēršas tikai un vienīgi man. – Es redzēju Dominiku. Viņš skrēja pa mežu, pakaļ dzenās magi, šķiet, krievi. Pēc kāda laika viņiem izdevās Dominiku panākt, lauzt aizsardzību. Mani pamodināja pirms es redzēju nobeigumu, bet izskatījās, ka viņam draudēja nāve.

Es gaidīju jebkādu reakciju. Jebkādu izņemot smieklus. Par ko viņš smejas?

- Tu domā, ka krievi nogalināja Damianu? – Viņš jautā, it kā tā būtu muļķīgākā lieta pasaulē.

- Tā izskatījās.

Vecītis klusām noskremšļojas un atkal paceļ savas tumšās acis man. – Tici man, ja Damians nomirtu, tā būtu sensācija, visa pasaule par to zinātu.

- Ar savu vientuļnieka dzīves veidu un milzīgajām maģijas rezervēm Damians ir sev piesaistījis visu magu uzmanību, jebkurš vēlētos uzveikt viņu, bet nevienam tas nav izdevies. – Andrē skaidro, vērojot mani ar siltu, teju tēvišķu skatienu. – Tas tavs “Dominiks” ir viens gudrs maita. Tici man, viņu tik viegli nenogalināt.

Es viegli pasmaidu. Šie vārdi nomierina, lai arī nesniedz simtprocentīgu pārliecību par Dominika klātbūtni dzīvo aprindās. Tie vienkārši mazliet mazina to satraukumu, kuru nepārtraukti jutu. Andrē ir gudrs vīrs, viņam magu pasaule nav sveša, viņa vārdiem var ticēt. Es vismaz tā ceru.

54 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 3

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt