local-stats-pixel

Svešs mantojums | 352

Treniņa sākums bija visai daudzoļošs. Dominiks iemācīja apieties ar uguni pilnā mērā, tagad es spēju tam piešķirt formu, mainīt izmēru un atrašanos vietu. Man pat izdevās izveidot uguns sunīti, kurš sekoja manai rokai gluži kā īsts. Diemžēl, līdz ar nākamā vingrinājuma sākšanu nabaga radījums izšķīda pret Dominika veidotu barjeru.

Jā, viņš beidzot nolēma man iemācīt veidot tās nereāli krutās sienas, kuras bija pasargājušas vīrieti ne reizi vien. Jāatzīst, es jau kopš sākta galā vēlējos apgūt šo paņēmienu. Vēl tad, kad es trenējos ar svecītēm, un ik pa brīdim centos aizdedzināt Dominika matus, es atzīmēju maģisko barjeru kā vienu pārsteidzoši noderīgu štelli. Tā aizsargāja skolotāja krēpes tik daudz reižu, ka es jau noguru skaitīt.

Man par nožēlu, viss izrādījās krietni sarežģītāk nekā domāju. Droši vien bija naivi cerēt, ka es vienkārši iedomāšos savā priekšā sienu un tā tur arī parādīsies. Savā kaitinošajā tonī Dominiks paskaidroja, ka katra maģijas nozare darbojas citādi un neatkarīgi no citas. Super. Vienkārši super. Es tā mocījos ar tām sasodītajām svecēm, lai tagad uzzinātu, ka tas pats būs jāizdara vēl reizes simts, lai apgūtu ik katru maģijas aspektu. Tātad, es varu būt meitene – pirotehniķis, bet tajā pašā laikā nemācēt elementārākās lietas (vismaz maģijas pasaulē). Vai vēl ir nepieciešami pierādījumi tam, ka maģija ir negodīga?

Pēc pāris treniņu stundām saule norietēja, bet no pavēsā gaisa sāka mesties zosāda. Lai arī skolotājs izmētāja pa apkārtni uguns lodītes un tās kalpoja par lielisku gaismas avotu, es joprojām jutu baiļu pavedienus savā galvā. Es nebaidos no tumsas, bet tā liek man justies nedroši, it īpaši tagad, kad puse pasaules magu vēlas mani atrast.

- Beidz! – Dominiks nokliedzas, liekot man uz brīdi pamirt. Kāpēc viņš bļauj un biedē mani!? – Es jau teicu, mēs neiesim prom līdz tu neiemācīsies veidot barjeru, tāpēc esi tik laipna un centies koncentrēties uz uzdevumu. –

Viņam neredzot, es nobolu acis. Es zinu vīrieti pietiekami labi, lai saprastu, ka viņš mierīgi varētu pavadīt šeit visu nakti. Viņu neinteresē tas fakts, ka mēs šeit esam ne pirmo stundu, un es nevaru ilgāk domāt par to sasodīto sienu. Varbūt vienkārši nopirkt vairogu?

- Tu pati saproti, cik svarīgi ir to apgūt? – Vīrietis jautā. Balss tonis un stāja skaidri saka priekšā, ka viņš pieliek visas pūles, lai paliktu mierīgs.

- Protams. – Attraucu, aizvērdama acis. Dominiks teica, ka maģija darbojas tāpat kā mūsu ķermenis. Mēs nekad nedodam pavēli – pacel roku, tas notiek neapzināti, mēs vienkārši to izdaram. Tāpat ir ar maģiju. Vismaz viņš tā apgalvo.

- Dotajā brīdī tu esi spēcīgākais mags pasaulē. –

Es pārsteigti paceļu skatienu. Spēcīgākais? No visiem eksistējošajiem magiem es esmu visspēcīgākā? Man uzreiz bija skaidrs, ka Gabriels man piešķīra visai lielu potenciālu, taču es nekad neiedomājos, ka...

- Nepriecājies par agru. – Dominiks izrauj mani no šoka. – Tavā gadījumā tas ir lāsts, ne dāvana. Magi ir karjeristi, viņi ceļo pa pasauli un meklē citus, lai atņemtu spējas, un paši kļūtu spēcīgi. Visi cīnās par dominēšanu magu pasaulē. Likumi tiks pārkāpti, tiks piesaistīti visi spēki, lai atrastu tevi un atņemtu visu līdz pēdējam pilienam. –

Iestājas klusums. Mans skolotājs nav no tiem, kam patīk nolīdzināt stūrus, un pēkšņi šie vārdi mani pārbiedē. Arī iepriekš man bija bail. Sasodīts, es no bailēm gandrīz atstiepu pekeles, kad ieraudzīju ķīniešus un angļus savā mājā, taču šobrīd viss ir savādāk. Man nav bail no tā, ka man uzbruks. Man ir bail, ka es būšu viena un vāja. Man ir bail, ka es miršu tā arī necīnījusies.

- Jebkurā mirklī tu vari palūgt, un es noņemšu šo nastu no taviem pleciem. – Vīrietis pārtrauc klusumu. Es neticīgi paveros uz viņu. Sejā nekas nav lasāms. Vai viņš to piedāvā tādēļ, ka satraucas par mani? Vai arī tas ir rūpīgi izplānots plāns kā iegūt maģiju, kuru man uzticēja Gabriels?

Man nav ne jausmas kā, bet es atrodu sevī spēkus uzvilkt pašpārliecinātības masku un izslieties staltāk. – Ja tāds bija tavs plāns, tad tu izgāzies, jo labprātīgi es neko no tā neatdošu. –

Vai Dominiks pasmaida? Es nevaru būt droša, taču smaida atblāzma tajā viltīgajā sejā noteikti parādījās. Rodas iespaids, it kā viņš... būtu lepns par manu izvēli? Vai viņš vispār ir spējīgs izjust tādas jūtas kā lepnums?

- Tad pierādi to. – Vīrietis nosaka un...

JIDRITVAI KOCIŅ, VISMAZ METRĪGA UGUNS LODE LIDO MAN TIEŠI VIRSŪ!

Pirmais instinkts liek man mesties sāņus, ko es arī izdaru. Es nokrītu smiltīs, taču uzreiz pieceļos kājās un atskatos. KAS TAS BIJA!?

Dominiks nedod man laiku pārdomām, jo man virsū jau atkal lido trīs futbola bumbas izmēra lodes. Es skaidri zinu, ka vīrietis ir krietni spējīgāks un uguns maģija nav viņa mīļākā, taču šobrīd acīmredzot skolotājs vēlas godīgi cīņu un izmanto tikai man pieejamos paņēmienus. Āzis! Kāda velna pēc viņš vispār man uzbrūk?!

Es pamūku malā, taču viena no lodēm tik un tā aizķer šortu malu. Es tūliņ nometos smiltīs un nodzēšu liesmas, lai arī uzreiz ir skaidrs, ka šortu pēdējā stundiņa ir situsi. Tie ir pavisam jauni!

Paceļot acis pret Dominiku es ieraugu kaut ko, no kā elpa apraujas. Viņš negaidīs līdz es piecelšos. No maga rokas izšaujas iespaidīga izmēra uguns lode. Pat ja es noveltos uz sāna, tā tik un tā izdedzinātu manī caurumu. Esmu mācījusies medicīnu pietiekami, lai zinātu, ka cilvēks nevar izdzīvot bez puses ķermeņa.

Tālāk notiekošais, šķiet, nemaz nenotiek ar mani. Es kā no malas jūtu kā izstiepju savā priekšā rokas, domādama, ka tas mani pasargās, lai arī jebkuram ir skaidrs, ka tas tā nebūs.

Vai tik tiešām nebūs?

Ar skaļu “ššš” uguns atsitas pret... kaut ko. Vairogu? Es pārsteigti paveros uz augšu un ieraugu, ka uguns ir nodzisusi, bet manā priekšā plešas puscaurspīdīga siena. Dominikam tā bija neredzama, bet mana, šķiet, uzliek apkārtnei miglaino efektu. Joprojām apdullusi es pietraušos kājās, vienlaicīgi brīnīdamās par to, ka dīvainā virsma pati pielāgojas man, it kā sajustu mani, it kā tā būtu daļa no manis.

Ar uzvarošu smaidu es palūkojos uz Domin... vietu, kurš vīrietis brīdi atpakaļ bija. Tur neviena nav. Es apgriežos ap savu asi, taču nevienu neieraugu. Kur viņš pamanījās pazust tik īsā laikā? Cik nu man zināms, teleportācija neietilpst viņa īpašo dotību sarakstā.

- Dominik? – Mana balss pārtrauc nakts klusumu, sirdī iezogoties bailēm. Pirmo reizi es apjaušu, cik atkarīga no viņa biju. Tagad, vīrietim neesot blakus, es jūtos apdraudēta. Nav svarīgi, ka sekundi atpakaļ viņa raidīta uguns lode gandrīz pataisīja mani par cepeti.

Negaidīti kāds mani satver no mugurpuses, spēcīgiem pirkstiem apvijoties ap maniem elkoņiem un paraujot uz savu pusi. Es nepaspēju nokliegties, nepaspēju pat saprast, kas notiek.

- Nekad neatslābsti cīņai neesot galā. Ja es būtu pretinieks, tu jau būtu mirusi. – Dominiks iečukst man ausī, lūpām viegli aizskarot ādu.

Manā galvā uzplaiksnī viss mans lamuvārdu krājums. Kāpēc viņš mani biedē, JAU ATKAL!? Es aizkaitināti paraustu savas rokas, lai arī skaidri zinu, ka netikšu brīvībā līdz mags pats to nepieļaus. Lai savaldītu visas tās pēkšņās dusmas, kuras izjūtu, nākas cieši sakost zobus.

- Nedusmojies. – Vīrietis nočukst, joprojām neatraudams savas lūpas no manas auss. – Mans uzdevums ir nodrošināt tavu drošību. Dažreiz tas nozīmē pakļaut tevi briesmām. –

Es nebilstu ne vārdu, galvenokārt tādēļ, ka vārdi ieķeras manā kaklā. Vien tagad es apjaušu kādā pozīcijā atrodos un, godīgi sakot, tas atstāj uz manis lielāku iespaidu, nekā pašai gribētos atzīt.

Labu brīdi mēs vienkārši tā stāvam. Es, klusībā lūgdamās, lai vīrietis mani atlaistu, jo pašai nav vaļas to pateikt, bet Dominiks vienmērīgi elpodams karstu elpu man uz auss ļipiņas un kakla.

- Mierīga? – Pēc ieilgušā klusuma mags jautā. Neuzticēdamās savai balsij, es vieglu pamāju. Karstie, spēcīgie pirksti lēni atslābina tvērienu un atlaiž mani brīvībā, ļaujot beidzot pakāpties tālāk un ievilkt tik ļoti trūkstošo elpu. Labu brīdi es pat nespēju uzlūkot Dominiku, baidoties no pašas sejas nodevības. Arguments, ka viņš ir mentālais mags, nekādi neuzlabo situāciju.

- Ir tumšs, vajadzētu atgriezties mājā. – Vīrietis ieminas. Es mēmi pamāju un neatskatījusies dodos uz māju pusi, joprojām kavēdamās atmiņās par to īso brīdi. Man vajadzētu baidīties, dusmoties, bet es... vai var teikt, ka man pat tas patika? No šādas domas man uzmetas zosāda. Vai arī pie vaina ir vēsais nakts gaisa? Noteikti gaiss.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Paldies par smieklu devu. Nevaru sagaidīt nākošo daļu.
1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt