Manas pirmās aizdomas uzreiz krīt uz māti – ierasties bez brīdinājuma ir viņas stilā, taču Dominika roka, kura apstādina mani no došanās iekšā, liek domāt, ka viss nav tik vienkārši. Vīrietis izskatās pēc kareivja pirms kaujas – gatavs jebkurā mirklī iznīcināt pretinieku. Es klusējot vēroju kā viņš aizver acis, kā uz kaut ko koncentrējoties, tad atkal atver. Tagad sejā ir lasāms aizkaitinājums, spēcīgs aizkaitinājums.
Ievilcis dziļu elpu, viņš ar vienu asu kustību atver durvis un bez jebkādas apskates dodas uz virtuvi, it kā šī būtu datorspēle, kuru viņš jau ir izgājis, un ir informēts par pretinieku atrašanās vietu. Es sekoju. Citos apstākļos es jau būtu tālēs zilajās, taču Dominika platā mugura rada drošības sajūtu. Varbūt tamlīdzīga uzticība man dārgi maksās, taču pārdomāt es netaisos.
Vīrietim bija taisnība. Tieši virtuvē mēs sastopamies aci pret aci ar negaidītajiem viesiem. Tie izrādās trīs vīrieši. Pirmais, pēc skata trijotnes līderis, ir ērti iekārtojies pie bāra letes ar vīna glāzi rokās. Kur viņš vispār rāva alkoholu? Dominiks to konfiscēja jau četras dienas atpakaļ, aizbildinoties, ka tas ir pārāk bīstami (varētu padomāt, ka es esmu mēnessardzīga un naktī varu nejauši to izdzert). Vīrietis izskatās pēc filmās tik bieži redzētajiem uzņēmējiem ar dārgiem uzvalkiem, kaklasaitēm un rūpīgi ieveidotiem matiem. Āda ir bāla un gluda, acis zilas un aukstas, bet pielaizītie, pelēkie mati liek domāt, ka matu kopšanas līdzekļu tajā ir krietni vairāk nekā pašu matu. Sejas izteiksme ir lepna un augstprātīga, lai arī ar ķermeņa valodu vīrietis ļoti uzkrītoši vēlas parādīt savu bezbailību.
Viņam aiz muguras stāv vēl divi cilvēki. Pirmais rudmatis ir man svešs, bet otrs... Gluži neapzināti es apstājos, bailēm iezogoties apziņā. Esmu viņu jau redzējusi, sapnī. Plikpauris, kurš nogalināja Gabrielu. Kopš tiem laikiem nekas nav mainījies, viņš joprojām ir ģērbies tumšā rokeru apģērbā, bet plikā galva spīd no loga plūstošās saules dēļ.
- Damian Henrij Teit... – Līderis pārtrauc klusumu, lielākam iespaidam ņemot mazu pauzi pēc katra vārda. Slaikais augums atkrīt krēslā, vīnam mazliet sašūpojoties. Augstprātīgā izteiksme pārslīd pāri Dominikam. – Mans dārgais brālis. –
Kā cilvēks var mani tik ļoti izsist no līdzsvara pasakot vien sešus vārdus? Teits? Dominika uzvārds ir Teits? Galvā ataust miglainas atmiņas par mūsu treniņu laikā apgūto. Teiti bija angļu klans. Es bez mazākajām problēmām varu noticēt tam, ka runātājs ir no Anglijas, gan izskata dēļ, gan tādēļ, ka viņš runā tīrā angļu valodā. Bet Dominiks? Iedegusī āda, brūnās acis, mati... nekas no tā neatbilst manā galvā esošajam tipiskā brita tēlam. Vēl jo vairāk, abi vīrieši ir pilnīgi dažādi. Liekas pilnīgi neiespējami, ka viņus savieno ģimenes saites. Brālis? Drīzāk es esmu Dominika māsa, nekā tas tievais sērkociņš ar pielaizītajiem matiem.
- Džonatan. – Skolotājs īsi attrauc, vienā vārda ielikdams visu savu nepatiku. Izskatās, ka attiecības viņiem nav tās labākās.
- Ak tad tomēr atceries mani, ko? – Vīrietis smīņājot jautā. – Tu tik sen neesi rādījies mājās, ka es jau sāku piemirst par tavu eksistenci. –
- Tāds arī bija mērķis. – Dominiks klusi nomurmina, pirms spert soli tuvāk. Skatiens pārslīd pāri abiem palīgiem ar acīmredzamu nicinājumu. – Es tā skatos, ka ar noslēpumu glabāšanu jums ir pašvaki. –
Manas šaubas par to, ka vīrietis ir anglis, sāk lēnām mazināties. Tas akcents... Neviens cilvēks nevar runāt ar tādu akcentu, ja vien viņš nav dzimis britu valstīs.
- Mēs kalpojam visam klanam, ne tev vienīgajam... – Rudmatis attrauc ar akmens cietu seju, kas ir visai piemīlīgi, ņemot vērā viņa īso, kaulainu augumu un bērnišķīgi apaļo seju ar vasaras raibumiem.
Džonatans aizkaitini novicina roku, liekot viņam acumirklī apklust un vainīgi pakāpties uz atpakaļu. Izskatās, ka Dominka brālis ir visai liela zvaigzne savā klanā. Līdera skatiens pievēršas man, un es acumirklī sajūtu kā skolotājs man blakus saspringst, gatavs jebkurā brīdī mesties cīņā. Jauki, jo es jūtos pilnīgi otrādi. Visi cilvēki šajā telpā ir magi. Es zinu, ka spēka ziņā es šeit esmu “viskrutākā”, taču no tā jēgas tikpat daudz kā no milzīga naudas konta atrodoties cietumā – nekādas. Vienīgais, uz ko esmu spējīga, ir aizdedzināt svecītes.
- Dārgais brāli, vai tad tev nemācīja, ka ģimenē ar visu dalās? – Viņš jautā, pieceldamies no sava krēsla. Pāris graciozi soļi un viņš jau ir apgājis leti un tagad stāv mums iepretim. Divi metri ir viss, kas mūs šķir.
Pēkšņi atskan ņaudēšana un Halks iesoļo virtuvē, tipinādams mazus, nesteidzīgus solīšus. Kaķītis, kā jau ierasts, velta Dominikam mīlestības pilnu šņācienu, taču šoreiz ar to neaprobežojas un atkārto to pašu ar pārējiem viesiem. Džonatans uzjautrināti nosmīkņā, vērojot divastaino radījumu. – Kaķiem mūsu klans joprojām nepatīk, lai arī pēc tā atgadījuma pagājuši jau gadsimti. Laikam jau divastu kaķi nav izņēmums. Es tā skatos, ka ar maģijas kontroli jums ir pašvaki. –
Man tiek daudznozīmīgs skatiens, uz ko es atbildu ar “atkasies no manis” izteiksmi. Tas liek Džonatanam iesmieties, atklājot baltu zobu rindas.
– Talija Levinsone... – Vīrietis stiepj vārdus, kā izgaršojot to skanējumu. Pret pašas gribu ķermenis notrīc. Runātāja izskats, uzvedība, pati personība liek just nepatiku un izjust nepieciešamību bēgt prom. – Mani neizbrīna, ka Gabriels izvēlējas tevi. Tava aura... hmm... Sievietes jau kopš laiku sākuma bija spēcīgākas un spējīgākas izturēt lielu maģijas daudzumu, taču tu... –
Pirmo reizi es apjaušu cik niecīgs attālums ir divi metri. Es spēji fiziski sajust vīrieša enerģētiku uz sevis, man gribas no tās bēgt, iet tālāk, slēpties, taču es daru pretējo. Man izdodas uzburt uz sejas pašpārliecinātu, aukstu izteiksmi, zods ir pacelts. Es cenšos ar visu savu būtību parādīt, cik pretīgs viņš man šķiet.
Džonatans izliekas to nemanam. – Ir pagājušas jau piecas nedēļas... Liels laika posms, ja jautāsi manas domas. Neskatoties uz to, zaļacītes dzīslās joprojām rit zelts. Es tevi zinu, brāl, tu nekad nevelc laiku, tu vēlējies atņemt spējas tikko parādītos tāda iespēja, taču tu to neizdarīji... –
- Viņas spējas ir nestabilas. Es nevaru to izdarīt, vēl nē. – Dominiks attrauc, taču gan man, gan brālim ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir meli.
Džonatans klusi iesmejas, noliecot galvu uz sānu. – Ak, mīļo Damian, kopš mūsu pēdējās tikšanās tik daudz kas ir mainījies. Es vairs neesmu tas puika, kuru tu atceries. Esmu sācis apgūt mentālo maģiju. Un zini ko tā man saka tagad? – tu melo. Šī mazā, piemīlīgā radība prot kontrolēt maģiju un mēs abi to zinām. –
Mazā, piemīlīgā radība? Ko? Es tev tūliņ matus nodedzināšu, tad redzēsim, kurš te ir mazs un mīļš!
- Bet, protams, tāpat mēs zinām par sieviešu – magu lomu mūsu sabiedrībā. – To sakot, vīrieša pelēkās acis vērtējoši pārslīd pār manu augumu. Pret pašas gribu es sajūtu vaigos sakāpjam karstumu. Iepriekš es biju uzskatījusi Dominiku par neciešamu tipu, taču tagad man kļūst skaidrs, ka viņš vēl ir visai normāls. – Nekad nebūtu domājis, ka tu atteiksies no tāda spēka, lai papildinātu klana apmērus. Vienmēr uzskatīju, ka tu esi vientuļais vilks. –
Trauki virtuvē sāk trīcēt kā zemestrīces laikā. Sarkanais šķidrums vīna glāzē sašūpojas, tai aizvien tuvojoties letes malai un man sāk šķist, ka es pati trīcu vienā ritmā ar traukiem. Nav pat īsti skaidrs, kas tam kalpo par iemeslu – dusmas, bailes, riebums vai viss kopā. Man gribas ļaut savai maģijai vaļu, izšķaidīt visus traukus, visus logus, visu. Gribas izlaist savas spējas no krātiņa. Es to izdarītu, ja vien manas acis nesastaptos ar Dominika. Vīrietis veras manī un bez vārdiem pasaka visu, ko domā :”Nomierinies, neļauj savam spēkam kontrolēt sevi.”
- Ak, nedusmojies uz mani, saulstariņ. Es saku taisnību, magi uztver pasauli pavisam savādāk, un es nevēlos, lai tas tevi pārsteidz nesagatavotu. – Džonatana balss pievērš sev manu uzmanību. Vīrietis viegli smaida, vērodams notiekošo izrādi. Neliekas, ka tas viņu biedētu vai uztrauktu. Viņš netic, ka es kaut ko izdarīšu.
Lai atgūtu kontroli pašai par sevi, es iecērtu nagus plaukstās un dziļi ieelpoju. Trauku šķindoņa pakāpeniski noklust, vietā stajoties jau ierastajam virtuves klusumam.
- Es nevēlos, lai tas tevi pārsteidz nesagatavotu. – Es izmēdu vīrieša augstprātīgo toni. Viņš nesaprotoši sarauc pieri tieši tajā brīdī, kad vīna glāze viņam aiz muguras uzsprāgst un viena no šķembām taisnā leņķī ietriecas viņa plaukstā. Tas pārsteidz mani pašu – es biju plānojusi izšķaidīt glāzi, taču šaubījos, ka kāda lauska maz aizlidos līdz viņam. Uz lūpām parādās smaids, un es īpaši necenšos to slēpt.
Džonatans neizdveš ne skaņu, it kā sāpes būtu viņam svešs jēdziens. Tā vietā viņš paceļ plaukstu, bez jebkādām emocijām izrauj stikla gabalu un nomet asiņaino šķembu uz grīdas. – Lai arī sievietes var sevī ietilpināt vairāk maģijas, vairums no tām neizceļas ar īpašu gudrību. -
Varbūt Džonatanam un Dominikam tomēr ir kaut kas kopīgs. Abiem ļoti patīk pārmest man par nepietiekamu smadzeņu kroku daudzumu. Šoreiz gan tas mani īpaši nesatrauc. Tonis, kādā vīrietis to pateica, liek domāt, ka es tikko pati sev radīju nepatikšanas. Viņš netaisās to tā atstāt, vai ne?
- Esmu šeit pēc tēva pavēles. Viņš vēlas, lai es saņemu Gabriela spējas tavā vietā. – Viņš oficiāli pavēsta, ar mērķtiecīgu skatienu mani uzlūkojot. Oj, oj, vīrietis tik tiešām taisās to darīt, tajā nav šaubu. Dominiks man blakus sakož zobus.
- Kurš nu būtu šaubījies? – Viņš jautā, pakāpdamies uz priekšu, daļēji aizsedzot manu augumu ar savu. – Ir viena problēma. Tu tās nesaņemsi. –
- Tu uzdrīksties pretoties tēva pavēlei un uzbrukt savam klanam? – Džonatans, blāvi pelēkajām acīm gailot niknumā, nokliedzas. Intuīcija saka priekšā, ka tūliņ notiks kaut kas slikts.
Man izrādās taisnība, lai arī man pašai par to nav īpašs prieks.
