- Vai tev tas nešķiet muļķīgi, brāl? – Džonatans jautā, ar vienu elegantu kustību izdabūdams nazi no uzvalka iekšējās kabatas. Kustība liekas tik ikdienišķa, it kā viņš izņemtu naudas maku vai pasi, ne priekšmetu, kurš tūlīt atņems maģiju Dominikam – vienam no spēcīgākajiem magiem pasaulē un vienīgajam cilvēkam, kura dzīvību es vērtēju augstāk par pašas. Visa mana iekšējā būtība kliedz, lai daru kaut ko, uzbrūku Teitam, pataisu šo vīziju par realitāti, bet es spēju vien tik daudz, lai izietu cauri kameras restēm un attaptos notikumu epicentrā. Džonatans atkal noliecas pie sava brāļa, tāpat kā brīdi iepriekš, un novicina viņa acu priekšā savu nazīti. Dominiks bija stāstījis, ka vecāki tos dāvina saviem bērniem astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Pats mags gan to nesaņēma, viņš aizgāja no mājām krietni pirms šī zīmīgā datuma.
To pašu gan nevar teikt par Džonatanu. Viņa nazis ir krāsots zilos toņos. Spals ir tumši zils, līdzīgs okeāna tumšajiem ūdeņiem, bet asmens daļā tas pakāpeniski kļūst gaišāks. Lai arī pats priekšmets ir skaists, es vēlos to sašķaidīt tūkstoš lauskās. Dominiks, mans Dominiks, cilvēks, kuru es vienmēr uzskatīju par neuzvaramu, tagad ir te un, iespējams, šeit arī dzisīs viņa dzīvība. Abu brāļu attiecības ir pietiekami saspīlētas, lai Džonatans atņemtu visu maģiju līdz pēdējam pilienam.
- Tu bēgi prom, lai pasargātu savu maģiju, bet beigu beigās jau atkal attapies šajās sienās un zaudēsi savas spējas tieši te. Ironiski, vai ne tā? - Vīrietis jautā, balsī ielikdams visu savu līksmi. Manas smadzenes gluži vienkārši nespēj saprast kā divi brāļi var tik ļoti ienīst viens otru, kā viņi ir spējīgi atņemt dzīvību otram.
- Es vienkārši nedomāju, ka tu vēl neesi pāraudzis bērnišķīgo skaudību attiecībā pret manu maģiju.
Džonatans neko nebilst, vien vieglītēm nosmīn, it kā Dominiks būtu vien mazs, muļķīgs bērns, un satver brāļa plaukstu ar asu kustību. Es nespēju neievērot, cik dažādas ir šīs rokas. Džonatans ir izteikts brits, viņa āda ir bāla, pirksti gari un slaidi, nepiemēroti fiziskam darbam. Dominiks savukārt ir brūni iededzis, pirksti ir platāki un ideāli atbilstoši tam, ko sauc par mūziķa rokām. Šajās rokās ir jūtams kas cilvēcisks.
Kad asmens jau sastingst virs Dominika plaukstas, vīrietis ierunājas. Balss ir pārsteidzoši mierīga, ja atcerēties, ka viņam tūlīt atņems spējas. - Kad jūs uzbruksiet Salvadoru klanam, tādi taču ir jūsu plāni, kā tu rīkosies ar Taliju? Mēs abi zinām, ka viņa tev atteiks.
Džonatans paceļ acis no okeāna zilā asmeņa savās rokās, un es manu viņa izteiksmē pārākumu, it kā ar šo jautājumu Dominiks būtu atzinis savu sakāvi un tas neiedomājami priecētu Teitu. - Tu taču pats zini kā mēs tiekam galā ar sievietēm, kas nepakļaujas.
Vecākā brāļa izteiksmē uz mirkli iezogas uzjautrinājums. Tas ātri pazūd, bet nojausma saka priekšā, ka Dominiks tā uzvedas speciāli. Viņš speciāli kaitina brāli. Šķiet, sitiens pa galvu bija spēcīgāks, nekā domāju. - Nezinu, man nekad nav bijusi nepieciešamība uzmākties sievietēm, kas mani nevēlas.
Pār Džonatana lūpām izlaužas kluss, uzjautrināts smiekliņš. - Zini, ja tavā vietā būtu kāds cits, es nospriestu, ka viņš velk laiku.
Lai arī mags smejas, es skaidri jūtu, ka pēdējais Dominika teiktais ir radījis krietnu dusmu uzplūdumu viņā un ir vien laika jautājums, kad tas viss sevi rādīs. Dīvainā kārtā es kļūstu satraukta vien no domas, ka Dominiks kaut ko teiks. Nezinu vai viņš pats to apzinās, bet brālis kļūst aizvien niknāks. Esmu visai droša, ka ne ar ko labu tas nebeigsies. Goda vārds, es nekad nebūtu domājusi, ka cerēšu, ka Dominiks aizvērsies. Parasti es ceru uz pretējo.
- Laiks, kad Mariana bija gatava tev atdot Taliju, ir pagājis. Tagad par viņu cīnīsies. - Dominiks izdveš, ignorēdams brāļa teikto. Zeltainās acis cieši vēro pretinieku. Rodas iespaids, ka vīrietis mēģina saskatīt šajās pelēkajās, aukstajās acīs Džonatana gatavību uzbrukt, viņa mērķtiecības robežas.
- Ak, nedomāju, ka tev būtu par to jāuztraucas. Tu to vairs nepieredzēsi, mīļo brāl. - Džonatans izdveš un ar vienu strauju kustību pārgriež vīrieša plaukstu. Spēkus viņš pilnīgi noteikti nežēloja, jo pat Dominiks, cilvēks, kurš nekad neatļaujas izrādīt sāpes, noelšas un vieglītēm sasveras uz sānu. No plaukstas aumaļām sāk plūst zelts.
Pēc pāris sekundēm mans mags atgūst kontroli par sevi, pat vairāk, viņš turpina runāt, it kā nekas nebūtu noticis. - Tu ieradīsies klanā, atradīsi Taliju, kas tad? Tu vienkārši saķersi viņu, pazudīsi un pārējo klanu nolīdzināsi līdz ar zemi? Mēs abi zinām, ka to magu dzīvība tev ir vienaldzīga.
Džonatans brīdi vienkārši lūkojas brālī, tad strauji satver viņa plaukstu un sāk skandēt man tik ļoti zināmos vārdus. Gar acīm panesas atmiņas par pie viesnīcas notikušo, es atceros kā es atrados tādā situācijā. Man noveicās, es tiku cauri sveikā, bet Dominiks šobrīd ir pārāk vārgs...
Man par pārsteigumu, mans mags nepakustas ne par milimetru, viņš turpina lūkoties brālim acīs, kā cenšoties rast tajās kādu atbildi, vai arī tas ir vien lepnums, kurš neļauj atzīt savu sakāvi pat tad, kad tā ir acīmredzama. Mans prāts sāk ar joni protestēt. Šī nāve... tā ir pārāk muļķīga, Dominiks nevar tik vienkārši nomirt, ne no sava stulbā brāļa rokas, ne te. Dominiks ir varonis! Varoņi mirst varenās kaujās, ne šādos pagrabos...
Man gribas mesties abu starpā, iedot Džonatanam pa seju, izdarīt jebko, lai to izbeigtu, bet nekas no tā nelīdzētu. Pats Dominiks nekustas, pat necenšas tikt brīvībā, it kā viņa dzīvība nebūtu ne graša vērta. Tas tikai piedod malku manam izmisuma ugunskuram.
Pēc šķietamas mūžības Dominiks strauji novaidas un sāniski nokrīt uz zemes. Ar šo vienu vienīgo skaņu pietiek, lai es neizturētu. Asaras piepilda manas acis, redzot maga sāpes, es sāku histēriski kliegt un drīz pēc tā - pamostos, tā arī neredzot viņa pēdējās ieelpas.
