Bija meitene, ko mīlēju. Vēlējos viņu precēt. Kad aizgāju pie viņas tēva lūgt roku, šis man saka: "jā, došu tev savu meitu, ja tu noskūpstīsi mana kaimiņa sievu un nocirtīsi to liepu." Es, vīrs būdams, ķeršos pie liepas. Jautāju, kur cirvis, zāģis, vai kas līdzīgs. Meitenes tēvs norāda uz šņabja pudeli, saka, ka tas esot viss. Palūkojos uz pudeli, nolemju, ka ganjau pēcāk izdomāšu, ko darīt, ķeršos pie otrā darba. Eju pie kaimiņa, šis smaidīgs stāv durvē, pīpādams sauc man: "nu, ko vēlies jauno Kalniņ-meitu precēt?" Atbildu tam ar drošu "Jā, kungs!" Šis tik nosmīn un rād\' iekšā mājā. Tur sēž pēc vispārējiem priekšstatiem skaista meita... nujau sieva pie galda, smaid\' un mīļi māj. Ko, es , vecis būdams, sak\' šai kas pa štelli. A\' šī pasmej un saka man: "nāc puika, do\' bučiņ!" Bet taj brīdī sapratu, ka... nespēju būt nevienai citai, kā savai topošajai sieviņai. Un ko tālāk? Jānogalia saprāts un sirds? "Namamāt, jums polšs i\'?" jautāju tēloti jautrā balsī. atbildes vietā man degungalā nolika stikla pudeliar ūdenskrāsas degdziru. Izdzēru glāzīti, divas, varbūt, trīs. Prāts vēl nenesās uz viņas skūpstīšanu. Vēl divas vai trīs, un tā līdz saņēmos uz uzspiedu viņai buču uz vaiga. Laimīgs, izpildījis uzdevumu, gāju laukā no mājas, bet tur - tur mani gaidīja mans topošais sievastēvs, kas rādīja uz liepu ceļa malā. Es tam jautāju, kur zāģis, kur cirvis, bet šis tik smaidīgs skatījās uz mani, un tad piemetināja "tev ir piecas minūtes." Sirds sitās kā traka. Ko lai daru. Es gribu to meitu. Gribu viņu sev... Nē gribu būt viņas. Izmisumā lūkojos apkārt... Un vienīgais, ko redzu bez ņirdzošas sejas ir mans auto...