- Tev noteikti jāņem šis. - Laine pasniedza sarkanu apģērba gabalu, ko iepriekš bija ilgi pētījusi. Meklējot man piemērotas drēbes, meitene izskatījās kā iejutusies savā elementā. Uzreiz varēja redzēt, ka viņai patika apģērbs un tā kombinēšana.
Kritiski aplūkoju sarkano drēbi un paliku apmierināta. Šī tiešām bija ļoti skaista kleitiņa, kuru vēl ne reizi nebiju vilkusi. Vienkārši nebija piemērota gadījuma.
Pārsteidzoši bija tas, kā Laine spēja atrast manā skapī drēbes, par kuru eksistenci es biju pavisam aizmirsusi. Un es vēl biju domājusi, ka pārzinu savu apģērbu un uzturu to kārtībā. Pasmaidīju par šādu domu un, kārtīgi salocījusi sarkano kleitiņu, ieliku to lielajā somā.
- Tad vēl ņem šos svārkus un krekliņu. Domāju, ar to pietiks. Vēl tikai jāizdomā, ko tu tagad vilksi. - Laine runāja kā īsta stiliste. Viņas balss pat bija ieguvusi to profesionālo nokrāsu, kāda rodas ar pieredzi un darba praksi.
- Laine, vai tu vēlies nākotnē kļūt par stilisti? - man pēkšņi izspruka jautājums. Tikai pēc tam es sapratu, ka esmu to izsacījusi skaļi. Tomēr atpakaļ tos paņemt vairs nevarēju.
Man pievērsās meitenes izbrīnītais skatiens. Viņas acīs jautās milzīgs pārsteigums un arī neliels izbīlis.
- Kā tu zināji? - Laine beidzot izdvesa. Man, atšķirībā no viņas, tas nebija pārsteigums. Tas bija ārāk acīmredzami.
- Vienkārši, meklējot man drēbes, tu izskatījies savā elementā. - paraustīju plecus apsēdos uz gultas, salikusi rokas klēpī. Man vairs nebija ko sacīt.
- Ak tā... - Laine uz mirkli aizdomājās, lūkodamās ārā pa logu uz debesīm, kurās vēl joprojām nebija neviena mākonīša.
Klusuma mirkli pārtrauca spalgs telefona zvans. Atskanēja skaļa sievietes balss, kas dziedāja vairākas reizes dzirdētu dziesmu. Man tā neko neizteica, bet tā bija populāra jauniešu vidū. Kā jau visas popmūzikas dziesmas.
- Sveiks, Markus! Beatrise ir gandrīz gatava. - meitenes sejā iezagās smaids, kad viņa izdzirdēja mīļotā balsi. Laine pameta man gaiši pelēku kleitiņu un norādīja uz vannas istabas durvīm. Mājiens bija nepārprotams.
Aizvēru vannasistabas durvis un īsu brīdi lūkojos atspulgā. Es nespēju sevi atpazīt. Vēl pirms no rīta es biju salauzta meitene, taču tagad es vairs nespēju saskatīt sevī sāpes. Stāja likās tik nosvērta un mierīga. Tāds pats miers bija pārņēmis arī prātu.
Aši novilku drēbes un noliku tās uz vannas malas. Atlika tikai uzmest skatienu pelēkajai vasaras kleitiņai, lai atzītu, ka tā izskatīsies ideāli. Likās, ka šis apģērbs perfekti papildināja manu būtību.
- Es atnesu tev jostiņu un kurpes. - durvju spraugā parādījās Laine. Viņa mulsi mani uzlūkoja, bet nenovērsās. Tā vietā viņas seja saraucās nosodījumā.
- Ak šausmas, cik tu esi tieva! Tu vispār ēd? Beatrise, tas nav normāli! - meitene sāka rāties. Pēkšņi man izlikās, ka viņa ir mana māsa, kas rūpējas par mani. Man izlikās, ka viņai nav vienalga.
Es nespēju atrast attaisnojuma vārdus. Ko gan es varēju teikt? Mn bija pilnīgi vienaldzīgs mans ķermenis. Kāda tad starpība, vai es sveru dažus kilogramus vairāk vai mazāk?
Vienaldzīgi paraustīju plecus un aši uzrāvu mugurā pelēko apģērba gabalu. Ap vidukli apliku balto jostiņu un devos atpakaļ uz istabu, lai skapī sameklētu baltas sandales.
- Būs jāpasaka Markusam, lai viņš paseko tavam uzturam. - Laine klusi nomurmināja domādama, ka es nedzirdu. Tikmēr es valdīju spurdzienu, kas noteikti meitenei liktu vēl vairāk dusmoties.
Es nespēju izprast Laines dusmas. Viņa taču man bija gandrīz svšs cilvēks. Mēs tikāmies dažas reizes mēnesī, kad bija vajadzība tēlot Markusa vecāku priekšā. Vismaz pēc tās neveiksmīgās laika pavadīšanas trijatā, kad tiku pamesta viena, viņi abi vairs nemēģināja ko tādu atkārtot.
Tomēr man patika tas, ka Laine niknojās. Vismaz es jutos kādam vajadzīga. Viņa prata radīt iespaidu, ka cilvēks nav vienaldzīgs.
- Markuss tulīt būs klāt, iesim jau ārā. - meitene vairs nebilda ne vārda par iepriekšējo tēmu, taču varēja just nosodījumu, kas viļņiem plūda no viņas. Bija grūti to ignorēt. Man radās vēlme sākt taisnoties. Nācās apraut sevi, kad mute jau bija pavērusies garam skaidrojumam.
Tā vietā atkal paraustīju plecus un sekoju Lainei. Es nedrīkstēju likt sev kaunēties viņas priekšā.
Pie mājas jau bija piebraucis sudrabainais auto, no kura izkāpa pazīstams stāvs. Man blakus stāvošā meitene iespiedzās un metās pretī Markusam.
Brīdis, kad viņi apskāvās un skūpstījās, likās pārāk intīms. Es šeit biju neiederīga, tāpēc novērsos. Tajā mirklī es jutos tik neērti, cik vien tas bija iespējams.
- Sveika, Beatrise. - Markuss uzsmaidīja man, kad mīlas balodīši bija beiguši skūpstīšanos un sačukstēšanos, kuras laikā es, mazliet nosarkusi, stāvēju malā un lūkojos zemē.
- Sveiks. - atsmaidīju atpakaļ un pasniedzu puisim tumši zilo somu, kurā bija saliktas visas manas mantas.
- Lai veicas! - Laine mani apskāva un novēlēja veiksmi. Tas man atgādināja manu mammu, kas katru rītu novēlēja tētim veiksmi darbā.
Abi iekāpām mašīnā un uzsākām braucienu uz vasarnīcu, kas būs pilna ar svešiem cilvēkiem. To iedomājoties vien, šermuļi skrēja pār ādu.
Man būs jātēlo Markusa meitene tik daudzu cilvēku priekšā. Bailes no vienaudžu izsmiekla bija zudušas. Tas bija zaudējis nozīmi. Nu man bija vienalga, ko par mani sacīs sveši cilvēki. Viņi tāpat mani nepazīst.
Biedēja tikai izgāšanās. Ja nu neviens neticēs, ka esam kopā? Ja nu kāds no tur esošajiem jauniešiem mūs atmaskos?
Markuss gan zvērēja, ka neviens nezinās par viņa attiecībām ar Laini. Taču es tāpat baidījos. Man bija bail apkaunoties, kad visi uzzinās par mūsu meliem. Galu galā, Markusa vecāki nebija to pelnījuši.
- Viss būs labi, Beatrise. - Markuss, kā dzirdējis manas domas, sacīja. Taču viņa vārdi spēja izvilināt tikai vārgu smaidu, kas neatspoguļojas acīs.
Pēc tās pastaigas, kad tiku pamesta viena, esam kļuvuši mazlietiņ tuvāki. Vismaz Markuss ar mani sarunājas, es vairs neesmu tukša vieta. Toreiz, kad viņš man atvainojās par Laines aiziešanu ar draudzeni, es biju, maigi sakot, pārsteigta. Tā bija pirmā reize, kad viņš mani uzrunāja.
Mašīnas ātrums samazinājās līdz brīdim, kad tā vispār apstājās. Līdz ar apstāšanos mana sirds sažņaudzās vēl lielākās bailēs. Tik bail man nebija pat tad, kad devos iepazīties ar puiša vecākiem.
Pat nejutu, kā Markuss mierinoši satver manu roku. Šoreiz es biju pārliecināta, ka tas nav teātris. Šoreiz puisis tiešām centās mani uzmundrināt. Es atkal pasmaidīju par to, taču neko neteicu.
Beidzot palūkojos uz māju, pie kuras bijām piebraukuši. Ja es nebūtu pieradusi pie greznajām bagātnieku mājām, man pārsteigumā atkārtos mute. Taču acis tāpat iepletās.
Šī māja nebija tāda kā citas. Nebija nekādas pārspīlēti izdaiļotas fasādes un lieku ārišķību. Ēka bija būvēta no masīviem baļķiem un izskatījās pavisam vienkārša un ļoti mājīga. Tā atgādināja māju, kurā es dzīvoju agrā bērnībā kopā ar vecākiem.
Tumšās durvis atvērās. Tajās parādījās divi rokās sadevušies cilvēki. Tie bija Markusa vecāki. Viņi mums pamāja un devās pretī.
Šī bija pēdējā vieta, kur es vēlējos atrasties, neskatoties uz brīnišķīgo māju. Man gribējās būt pie Edmunda. Gribējās sacīt, ka esmu viņam piedevusi. Taču es to nevarēju. Klusi nopūtos un tad izspiedu uz sejas smaidu.
Teātris varēja sākties!
